Atklāt latviešu valodu no citas puses 20
Ilzes Spergas vārds būs pazīstams katram, kas interesējas par neseno Latgales kultūratmodu, jo viņa ir tāda – ap viņu virmo dzīvība.
“Dzeiveiba”, tātad – dzīvība, ir arī Ilzes Spergas nesen iznākušā stāstu krājuma nosaukums. Kopš latgaliešu mūsdienu dzejas antoloģijas “Susātīvs” iznākšanas pirms pieciem gadiem (viņa arī bija tās sastādītāja) Ilzes Spergas vārds asociējās ar dzeju, “Dzeiveiba” ir viņas debija prozas žanrā. Lai gan, nosaucot to par debiju, jāatklāj vēl kāds paradokss – lai arī vairākums stāstu grāmatā ir pirmpublicējumi, trīs no tiem, fragmentāri publicēti internetā, jau saņēmuši latgaliešu kultūras goda balvu “Boņuks” – 2008. (tālāk lasāmais “Stāsts par sunīti”), 2010., un 2012. gadā. Šāda paradoksāla lietu kārtība liek aizdomāties, ka latgaliešu mūsdienu literatūra ir apritē vien šaurā savējo lokā. Tad nu stāstu iznākšana grāmatā ir iespēja tagad arī pārējai Latvijai ļauties lasīšanai latgaliski un, lai arī sokas krietni lēnāk nekā kopvalodā, tā ir iespēja latviešu valodu atklāt it kā no citas puses.
– Rakstot doktora darbu “Sievietes suicīds mūsdienu latviešu prozā” filoloģijā, tava interese aptvēra mūsdienu latviešu literatūru. Kāpēc kā rakstniece tomēr izvēlējies rakstīt latgaliski?
I. Sperga: – Esmu dzimusi padomju laikos, augusi postpadomju laikā. Ar vienu kāju esmu paspējusi būt pionieru pulciņā, pēc pāris gadiem ar otru – jau rožukroņa pulciņā. Tik kardinālas pārmaiņas tik mazā vecumā nepaliek bez sekām. Tāpēc arī pētniecībā šķita aktuāli pievērsties postpadomju literatūrai un tam, kā literatūra sagremo pārejas laika sabiedrības pieredzi. Un tad es saslimu. Gulēju un domāju – varbūt jau rīt es nebūšu tā es, kas esmu, manas smadzenes aizies pa pieskari, mana pieredze un domas kaķim zem astes. Paņēmu papīru un sāku rakstīt, jo to vienmēr biju gribējusi un mūžīgi atlikusi. Teikšu godīgi – biju izlasījusi ļoti daudz mūsdienu latviešu autoru tekstu un neko daudz no latviešu jaunākās literatūras nespēju izlasīt joprojām. Tikko sākas vaidēšana, bezgalīgas ciešanas un cepšanās, kaut kas manī aizveras. Tieši tāpēc, izvēloties tomēr rakstīt, ļoti negribēju uzrakstīt kārtējo latvju prozas gabalu. Viena no izejām – rakstīt latgaliski.
– Kas, neskaitot dialekta īpatnības, atšķir latgaliešu mūsdienu literatūru?
– Rakstīt latgaliski ir daudz sarežģītāk, jo es nevaru citēt pa pasauli salasītos, iemācītos, citu rakstītos valodas fragmentus un ieaust savā jaunradāmajā tekstā kā no sinonīmu vārdnīcas, jo skolas laikā, kad veidojās rakstāmā valoda, latgaliski trāpījās tikai pātaru grāmatas un naivi stāstiņi par puķēm un nereāli dievticīgiem bērniem. Lai vēstītu savu domu, man ir jāraksta dzīvajā valodā, man pašai ir jābūt radītājai, kas monitorā no sazin kurienes izvelk vārdus, izteicienus un teikumus, varbūt pat no sarunas ar cilvēkiem, kas miruši jau pirms desmit divdesmit gadiem. Iespējams, to vārdu pirms manis vēl neviens nav uzrakstījis, jo latgaliešu rakstos ilgu laiku ir bijis modē veidot trešo izloksni, tuvināties neeksistējošai latviešu kopvalodai, izlokšņu leksikas bagātības tā arī pametot mutvārdos. Pasaki, kuram latviešu rakstniekam vēl ir tāda brīvība – vārdi ir jauni, pirms manis neviena te nav bijis. Manos stāstos nav didaktikas un autobiogrāfiskuma, kas lielā mērā ir raksturīgi latgaliešu literatūras tradīcijai. Lai arī rakstīšana latgaliski sniedz lielu brīvību, valoda tomēr ir arī slazds un noķer – rakstīt latgaliski bieži ir rakstīt par sevi, mācīt citus, būt naivam vēstītājam, kas cenšas uzrakstīt visu par visu. Mēģinu no tā izvairīties, bet no sevis jau neaizbēgsi – literatūrai tāpat kā bērnam ir jāizslimo visādas slimības un jāpiedzīvo sazin kas, pirms var sasniegt briedumu vai vecumu.
Fragmenti nu stuosta “Stuosts par suneiti”
Babce klymbuoja pa kopu stidzeņu, rūkā nasdama zylu emāleitu kaneņu. Korsts, maita. Pats sīna laiks.
Otkon juomeklej sīna vedieja. Skaudzēs to sasvīde, vešolys sakruove, a ar tū pošu i cauri. Kai brandiņa smoku saūde, tai i tolka pagolam. Plenderej niu pa pasauli, cikom nauda byus puormeizta. A kur jei lai šeilaiks struodnīku raun, ka vyss sīns zam dabasu? Ka nav cylvāku, to nav!
Sābru Jezupa pīminekļam bezdeleiga izlaiduse syudu. Taišni puori vysai prīškai nūtaiseits kai ar kreitu.
Poša Jezupīne to naguoja iz kopu. Vaidēja i brauceja leikū kuoju ar obejom sauvem, ka daguoja runa. Švaka jei, galeigi švaka.
Ni tī kuoja jai suopēja, ni kuo. Myužam jei Jezupa ļūbejuse nabeja. Apmuove puisi, apčaravuoja, dzeivuoja kai bagaturka.
Taids puiss beja! Malnys ūsys, moti viļnim viņ, viļnim viņ. Kai balā kuoju dacierta, až muzykanti podlēce i suoce spēlēt skaļuok. Lobu lobūs meitu izalaseit varēja, nā, pajēme nazkaidu pūra gūmeizu.
Jezups vīnā balā ar jū tai doncuoja, tai doncuoja. Mīdze pi kryušu, ka až elpa aizaruove. Bučuoja. Par šmukū Buorbolu sauce. Preceiškys, iz bazneicu vesškys. Pats taids gars, styprom rūkom. Davalk kluot, až paceļ gaisā. I iz riņči viņ, iz riņči viņ. Kuojis pošys cylojās ritmā, vyss kai myglā apleik. I muzyka tik spielej i spielej.
Sylts vosorys vokors, vijūļnīkam smīkleigys ūsys, žakets ar rūteņu. Spielej i škurynoj ūsys. I kūki, kūki apleik. Ļaužu nivīna naredzēja. Tik tys vokors, bluozme pa dabasu molu i tei doncuošona kai nikod myužā. Vīgli, vīgli.
Daglaud golvu pi biņdziuka polys, puiša sirds sytās, kryuts cylojās. Korsts, sylts kai sātā. Peipu smuords, apjem kai syltom i meikstom rūkom. Pajims, paness, aizness myužam.
Babce nūglaude pučainuos kleitys prīšku. Vādars, ciči. Kab jauna bejuse.
Vysa dzeive kai apnosuota kopka iz rasnuo vādara. Četri bārni iznosuoti, a cik zemei atdūts, cik slimineicā pamasts. Vyss sīvītei vīnai iz placu. To zam sirds, to iz sirds.
Dzeivoj da dzeivoj, a par cik laika otkon da uorsta. I otkon pa vokorim raudi — osorys pošys bierst. Kai gobols nu mīsys izrauts, kai vasalom čečem tuos dvēselis daleipst i naļaun sirdei pasaceļt dabasūs. Veirs jau seņ guļ izalaids kai nadzeiva mīsa, a tu trinīs i trinīs. Vydā vyss kai izrauts, tukšs i māms. A sirds pylna lejās puori molai. Na rauduot, a dabasūs taišni kaukt.
Cikom reita gaisma, otkon iz fermu da gūvu, Bryunei runkuļus, slauktu, bārni iz školu, otkon plita juokur, fermā elektreiba raustuos, jau agri zam pušdīņu skrīņ vārtūs, gūvs gramoj mīreigys, atsasiest iz cysu skaudzis tīpat klāva golā i dūmoj. Kai byutu, kai nabyutu. A tod jau elektriki kluot, smejās i jūkoj. Sprauna meita. Ej. Nes. Dzeivoj.
Vokorā ej nu gūvu slaukšonys, zvaigznis augši dabasūs, apleik a ni dzeivys dvēselis. Dūmuot, vīneiguo skaņa tei zvaigžņu treisiešona dabasūs i snīgs zam pošys kuoju. Nūstuoj i klausīs. Sirds sytās, dzan asni. Esi i dzeivoj. Da cytys reizis.
Jezupa ūsys knībe byudūs. Ūde piec samagona, piec peipu, piec saļarkys. Puiss kai ūzuls. Byutu veds iz kryumim, a jei nā i nā.
Nu, i kū sadzeivuoja? Juoņam ni naudys, ni saprasšonys. Plyks īguoja sātā, plyks i izguoja. Nivīnys lizeikys naatnese, vysu daguoja pošim pierkt. A kaida tī brigaderam olga — vaira pa pasauli nūsaskrēja, kai pa sātu padareja. Pošai daguoja gūvi slaukt, pošai pa gruovmalim sīna laseit.
A kai spruka tī juku laiki, tai i sakryta vysi kolhoza klāvi caurim jumtim. Varēja otkon vysi skrīt plykim čūkstim kai piec kara i leist tymūs kumpaļūs, kab tuos valna lupotys bess paruovs!
Juoņs vērēs, vērēs iz tuo vysa, tai i sadyla. Kolhoza gryudu kliets izvolkuoja mudri viņ, a par jom jis beja dabuojs medaļu. Nazkur vēļ svaiduos pa kumūdi, ka unuki nav izvolkuojuši.
Babce sagruobuoja bārza zareņus, lapenis. Puorvylkuse ar gruobekli par smiļktim, nese paceli.
Gūvs ak jau izāduse zuoli, juopuorsīn iz duorzeņa pusi. Juopaškin runkuļu lopys, lai jau lūpam teik. Vys kaidu litri vaira īdūs.
Aizgrīzuse ar druoti vuorteņus, jei puormete krystu. Kotram sova vīta — nabašnīkim i dzeivajim.
