– Esat izveidojis Mākslas akadēmijas Latgales filiāli. Vai programma atšķiras no tās, kas Mākslas akadēmijā Rīgā? 0
– Formāli nē, bet jebkuru programmu īsteno konkrēts cilvēks. Ja students mācās glezniecību pie manis, protams, gribot negribot viņš no pasniedzēja ietekmējas. Taču tu vari šo to ierādīt, galvenais ir atkarīgs no tā, cik katram Dieviņš devis. Šobrīd pie mums apgūst glezniecību, grafiku, tēlniecību, tekstilu. Pirmais kurss mācās restaurāciju. Audzēkņu skaits svārstās ap piecdesmit. Pamatā jaunieši no Latgales, bet pa kādam arī no Rīgas, Kurzemes, cik tad tā zemīte mums liela. Šogad beigs astoņi, pirmajā kursā uzņemam četrpadsmit. Tās specialitātes jau masveidā nav vajadzīgas. Kam sagatavot simt gleznotājus? Kur viņus liks, ko darīs? Pie mums Rēzeknē tagad mākslinieku darbnīcu ir maz, jo uzturēt tās gūti. Taču mēs ar studentiem, arī – Rēzeknes mākslas skolas audzēkņiem, vienīgie kopjam mākslas lauciņu. Izdodam grāmatas, nupat par Francisku Varslavānu, Valsts Kultūrkapitāla fonds ir atbalstījis grāmatu par Rēzeknes mākslas nama kolekciju. Ja mēs par to visu negādāsim, kas paliks nākamajām paaudzēm, kur smelsies zinātnieki un filozofi?
– Kā jūs kā Rēzeknes mākslas skolas direktors teiktu – skolēni ir ieinteresēti vai arī solos vīd tukšumi?
– Par daudz audzēkņu vairs nav nekur. Cilvēku ir tik, cik ir, vairāk diemžēl nepaliek, tikai mazāk un mazāk. Protams, tas atsaucas uz visām skolām, arī uz mākslas skolu, un tūlīt to sāks izjust arī augstskolas. Ar katru gadu tas kļūst problemātiskāk un problemātiskāk. Pirms divdesmit gadiem vidusskolas audzēkņu skaits bija divreiz lielāks nekā tagad. Pilsētu skolas piepildītas uz laukos slēgto rēķina, bet tik un tā tās ir mazas, arī pēc mūsu skolas beigšanas jaunieši brauc uz ārzemēm.
– Ir vaļā visa pasaule, jauniešiem iespēja pilnveidoties.
– Tā ir. Bet tas, ka zeme paliek tukša, gan nav labi. Paskatieties kaut vai Rēzeknes ielās – cik tur maz cilvēku, arī Rīgā kādreiz bija jāgrūstās, tagad brīvi staigā. Emigrācijas un dabīgā zuduma dēļ mūsu kļuvis par sešsimt tūkstošiem mazāk. Varat iedomāties, ko tas nozīmē divu miljonu tautai? Vaina nejēdzīgā iekārtā, kas tautai nav pieņemama. Mūsu platuma grādos būtu pieņemams Somijas sociālisms, taču vara izdarīja savādāk, tautai pat neprasot.
– Savās gleznās sociālā nozīmē jūs izskatāties rāmāks.
– Vai nu tā būs? Arī piekto gadu esmu gleznojis. Un ne vienreiz vien, būs kādas desmit gleznas. Neesmu mākslinieks, kurš nosvīdis krāso, kamēr gatavs. Nē, man vajag pārdomāt, palūkoties vēlreiz… Manā uztverē piektais gads ir viena no būtiskākām parādībām mūsu vēsturē, kad nospiestā tauta piecēlās kājās un pateica – te mēs esam. Un ar tautu bija jāsāk rēķināties. Jā, tas bija zvaigznes mirklis mūsu vēsturē.
– Kā, jūsuprāt, Rēzeknes dzīvi ietekmējusi Latgales vēstniecības “Gors” atklāšana?
– Tā ir vislieliskākā kompensācija par iepriekš sagrauto. Koncertzāle ir pirmais, kas pa divdesmit gadiem būtiski pārmainījis pilsētu. Kas tad mums bija? Rēzeknes augstskola, Bīskapijas centrs… un viss. Tagad pārmainījusies visa “Gora” apkārtnes teritorija, mēs pēkšņi pamanījām, cik mums skaists balts kultūras nams kalna galā, ko līdz tam aizsedza koki. Cilvēki brauc no ļoti plašas apkārtnes, pat Ventspils. Es arī sākumā bažījos, vai varēs piepildīt zāli. Bet, cik esmu tur bijis, klausītāju netrūkst. Un par to man patiess prieks.
