– Viena no dominantēm jūsu gleznās ir baltie, skaistie Latvijas dievnami – Krāslavā, Aglonā, Rēzeknē. Vai tādēļ, ka nākat no katoļu ģimenes? 0
– Grūti kaut ko uzgleznot bez dievnama, visās pilsētiņās, lai kur jūs būtu, dominante vienmēr ir dievnams. Paceļas pāri visam. Ļoti jāpapūlas, lai to neredzētu.
– Atzīšos, mani pārsteidza, ka jūsu gleznotās Spānijas pilsētas atklājās līdzīgās toņkārtās kā Latgales, tās taču tik dažādas pasaules.
– Bet kolorītā ir arī šis tas saskanīgs. Tā īsti gleznoju tikai tur, kur man patīk. Gleznoju Latgalē, Spānijā, Lietuvā, tur tie skaistākie kolorīti. Latgale ir mana dzimtene, te esmu dzimis, audzis, mūžu nodzīvojis, Spānija simpātiska ar seno kultūru, vairāk vai mazāk zināmo spāņu literatūru, mākslu. Pateicoties klimatam un arī gudrībai, tur viss ļoti labi saglabāts, ir daudz ko redzēt.
– Viena no jūsu gleznām izstādē manā uztverē krāsas un toņu ziņā atšķīrās. Tai esat devis nosaukumu “Tautasdziesma”. Smagas sievas nes smagus auduma baķus, gluži neviļus gribas domāt, ka arī tautasdziesma nebūt nav viegla, bet tajā ir daudz sāpju, smaguma, dziļuma.
– Tā kā Rēzeknē ir daudz labu koru, kuri vienmēr uzsvēruši latgalisko, es ar lielu prieku un baudu klausos to dziedāšanā. Arī Latgales folklorai ir savdabīga, smeldzīga pieskaņa. Tāpat kā mūzikā ir latgaliskā skaņa, tā arī mākslā. Latgaliskā glezniecība ir krāsaināka, emocionāli nospriegotāka. To savā pedagoga darbā cenšos uzsvērt un attīstīt, nevis nogludināt. Iesaku saviem audzēkņiem pasmelties arī lietuviskajā, jo frančus jau šā vai tā visi studē, no tā nekur neizbēgs. Kādreiz jaunībā sapņoju – ja man izdotos krāsās atklāt Latgales tautasdziesmu ar visu tās smeldzi, drastiskumu… Kaut kas jau ir sanācis. Bet teikt, ka to esmu izdarījis tā līdz galam, – diez vai… Vienam cilvēkam tas laikam paceļams nav. Kad tagad dzirdu – vai tikai nav par daudz to svētku ar koriem un folkloru, tad man gribas iebilst – ja atņems folkloru, kas tad paliks! Mums kā kultūras nācijai tas mūžiņš ārkārtīgi īss. Tikai 19. gadsimta beigās parādās nacionālā glezniecība, literatūra. Tādai tautai sava kultūra, tajā skaitā folklora, jāapzina un jārok vēl dziļāk, jāpopularizē, cik var, jo tā ir milzīga daļa no mūsu bagātības. Tā ir nacionālās kultūras daļa, kas iet un ies cauri gadsimtiem. Tā pārējā, modernā daļa ir aplam īsa.
– Kur jūs vilktu laikmetīgās jeb mūsdienu mākslas robežšķirtni?
– Mani šie formulējumi nekad nav interesējuši. Mudžināšanās ap tiem vienaldzīga. Kas ir laikmetīgs? Tas, kas top šodien, bet, kurā “kastītē” kāds kuru ieliek, mani nesatrauc. Vai laikmetīgi ir tikai kaut kādi hepeningi? Nē taču. Ja glezno tradicionāli, vai tāpēc tas nav laikmetīgi?
– Viena no mākslas kritiķēm savulaik teica, ka Purvītis nav laikmetīgs, jo, lūk, tādas ainavas kā viņam nemaz nevarētu rasties, jo dabā tādu tikpat kā nav, skatu visur aizsedz elektrības un citi stabi.
– Gleznošanai tādu skatu vēl varētu atrast gan, bet, filmējot Streiča “Cilvēkbērnu” (O. Zvejsalnieks ir šīs filmas mākslinieks. – V. K.), tie gan patiesi traucēja (pasmaida).
