Stūra mājas gidiem visgrūtāk atbildēt uz jautājumu: kāpēc čekisti tā darīja? 11
Svētdien, 19. oktobrī, noslēgsies Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas projekts “Stūra māja. Lieta nr. 1914/2014″. Ja vien atbildīgās institūcijas nelems citādi, tā būs pēdējā diena, kad apskatīt šo Latvijas nesenās pagātnes drūmo liecinieku.
Kopš maija dienu dienā ekskursijas pa Stūra māju tūristu grupām vada astoņi gidi. Viņu stāsti par apmeklētāju emocijām un pašu iespaidi ir uzmanības vērti. Stūra mājā par gidiem strādājošie patiesi mīl savu darbu un ir aizrāvušies ar to, ko dara. Viņu vidū ir gan studenti, gan vidēja gadagājuma ļaudis, bet visus apvieno kopēja interese par vēsturi. Diemžēl neizdevās aprunāties ar visiem gidiem, taču no tiem, kurus satiku, visi atzīst, ka cilvēku pateicība un pozitīvā attieksme viņus uzlādē. Interesanta un jaunu nesoša ir katra diena. Emocionālākie ir tie brīži, kad grupā izrādās kāds bijušais ieslodzītais vai cilvēki, kam ieslodzīti tikuši tuvinieki. Gidu korpusa vadītāja Aija Abens norāda, ka tieši Stūra māju pārdzīvojušo stāsti daudziem grupā un tāpat pašiem grupu vadītājiem ir kā atklāsmes brīdis.
Stūra mājas atmosfēra atstāj ārkārtīgi spēcīgu iespaidu, uzjundī atmiņas. Gadās, kāds arī noģībst. Cilvēki, kas gadu desmitiem klusējuši un pat saviem bērniem nav stāstījuši šausminošas detaļas par ieslodzījumā pārdzīvoto, var pēkšņi atvērties un visu izstāstīt pilnīgi svešiem cilvēkiem.
Gide Ieva Bērziņa saskārusies ar kundzi, kas savas meitas klātbūtnē, nonākusi pastaigu pagalmā, negaidīti sākusi stāstīt par izvarošanām un jaunu sieviešu pazemošanu, kas te notikusi. Pati kundze 1946. gadā tās redzējusi un piedzīvojusi. Pratināšanās kā latviešu, tā krievu čekisti situši vienlīdz nežēlīgi. Cilvēki pēc tam ”kā gaļas gabali” mešus iemesti kamerās. Vienīgi kāds aziātiska izskata izmeklētājs mēdzis zvetēt ar steku pa sienām un mēbelēm, lai radītu troksni, bet upuri neaizskāris.
Tomēr tieši tie, kuri bijuši ieslodzīti un spīdzināti Staļina varas gados, visbiežāk klusē par pārdzīvoto vai stāsta ļoti nelabprāt. Viņi, ienākot moku vietās, nobāl, klusē, stāv rīdami asaras un lūkojas it kā tukšumā. 60. – 80. gadu čekas arestanti esot daudz runīgāki. Bet pieredzēti arī tādi agrākie ieslodzītie, kam, šķiet, patīk pat atkārtoti atgriezties drūmajā ēkā, stāstīt par pieredzēto, papildināt gidu. Citi apmeklētāji tad parasti ļoti dzīvi uz to reaģē un arī gidam tā ir laba iespēja saņemt jaunu informāciju. Apmeklētāji bieži jautājot par ieslodzīto skaitu un vecuma grupām, taču gidiem uz to nav ko atbildēt, jo vēsturnieku rīcībā tādas statistikas nav.
Vecmāmiņa fotogrāfijā
Nāk arī Valsts policijas darbinieki, kas Stūra mājā strādājuši 90. gados. Bijušo VDK darbinieku klātbūtne apmeklētāju grupās ir krietni retāka. Visticamāk, šie ļaudis vienkārši sevi neizdod, tomēr dažkārt viņi pagātni atklāj nevilšus. Tā kāds pavecāks vīrs pārtraucis gida stāstījumu par ieslodzīto trūcīgo ēdināšanu ar iebildi: ”Jūs melojat! Baroja ļoti labi, un porcijas bija tik lielas, ka visu nevarēja apēst!” Cits teicies kā bērns skraidījis pa Stūra mājas gaiteņiem. Uz iebildi, ka bērnus jau nu līdzi ņemt nedrīkstēja, viņš atbildējis: ”Bet es varēju. Man te vecmamma strādāja.” Vecmāmiņa 50. gados strādājusi čekas ārējās izlūkošanas nodaļā. Viņas foto var atrast Stūra mājas pirmajā stāvā izliktajā čekistu kopbildē. Parasti čekā strādājušie ir omulīgi un apmierināti.
Vasarā iemaldījušās divas latviešu puišu grupas, kuras šo vietu vēlējušās apmeklēt savas ”vecpuišu ballītes” ietvaros. ”Ja sākumā viņi atnāca jautri un pacilāti, tad jau pēc reģistrācijas telpas un pirmajām desmit minūtēm puišiem smaids no acīm pazuda. Kad izgājām ārā, tad viņi jau bija kļuvuši tādi domīgi,” atceras Aija Erta.
Aijai Abens nācies vadīt ekskursijas diplomātiem un vizītēs atbraukušajiem ārvalstu politiķiem. No Krievijas vēstniecības gan, šķiet, neviena neesot bijis. Toties nākuši amerikāņu karavīri no Ādažos dislocētās vienības. Krievvalodīgo tūristu grupas ieradušās no Ukrainas, Baltkrievijas, Sanktpēterburgas un Maskavas. Parasti tie ir ļoti inteliģenti ļaudis. Viņi pēc ekskursijas sakās labāk saprotam latviešus. Krievu grupas biežāk uzdod jautājumus, grib diskutēt. Īpaši liels krievvalodīgo pieplūdums sakritis ar Jūrmalas ”Jaunā viļņa” laiku.
Turpretim vietējie krievvalodīgie biežāk sauc gidu stāstīto par muļķībām un ”vēstures sagrozīšanu”, aizrādot nelietot vārdu ”okupācija”, smīnot un sačukstoties stūros. Aija Erta ievērojusi, ka uz Stūra māju vispār nācis ļoti maz vietējo krievvalodīgo. Dienā paredzēta viena ekskursija krievu valodā, un bijuši gadījumi, kad šajā grupā lielākā daļa ir latviešu, jo latviešu grupām visas biļetes jau izpārdotas. Tāpat interesanti, ka krievvalodīgo skolu skolotāji savus bērnus ekskursijās uz bijušo čekas mītni atved ārkārtīgi reti. Skolēnu grupas gandrīz vienmēr nāk tikai no latviešu skolām. Gidi zina, ka arī starp latviešiem var gadīties ”superradikāļi”, kas joprojām ir pārliecināti, ka latviešu mocīšanā un slepkavošanā galvenie vaininieki ir ”žīdi”. ”Nacistu propaganda nostrādāja ļoti labi. Ne daudzi, bet daži latvieši tai joprojām tic,” nopūšas gidu vadītāja Abens.
Vili Lāci pazīst visi
Amerikāņi, tāpat krievi, mēdz prasīt, vai Stūra mājā spokojas. Nē, spoki te manīti nav. Rietumeiropieši bieži uzdodot jautājumus, kas latviešiem šķistu muļķīgi vai pašsaprotami. Izklausās pēc anekdotes, tomēr atkal un atkal atkārtojas patiesā izbrīnā uzdotie jautājumi, kādēļ Stūra mājā atvestie nepieprasījuši advokātus, kāpēc tuvinieki nav izsaukuši policiju, kāpēc izvestie nav sēdušies vilcienā un braukuši atpakaļ uz Latviju. Bet ir arī ļaudis, kas dzīvo līdzi stāstītajam un saka: ”Kā mums paveicies!” Rietumniekiem bez pamatzināšanām ir ļoti grūti, pat neiespējami aptvert sistēmu, kas tolaik valdīja PSRS. Viņiem bieži šķiet, ka pēc nacisma sakāves brīva kļuva visa Eiropa.
Aija Erta ievērojusi, ka ir lietas, kuras visu tautību apmeklētāju grupas uztver apmēram vienādi, bet ir temati, kuru uztvere atšķiras. Piemēram, krievu auditorija nezina par ģenerāli Ludvigu Bolšteinu, kurš 1940. gadā nošāvās vienā no Stūra mājas kabinetiem. Tikmēr Vili Lāci pazīst visi.
Paši skeptiskākie esot tieši jaunieši, divdesmitgadnieki, kam, kā spriež Krista Saberova, nav paveicies ar skolotājiem vai vecākiem. Šī auditorijas daļa par padomju represijām neko nezina un spriež par padomju periodu tikai pēc filmām, mūzikas vai interjera priekšmetiem. Pat latviešu jauniešiem šķiet absurdi un neticami, ka kamerās diennakti degusi gaisma, jo ”ko tad viņi tā elektrību tērēja”. ”Man grupā bija meitene, kura, kad stāstīju par sliktu pārtiku, prasīja: bet kā tad čeka to slikto ēdienu dabūja? Ir taču jānopūlas, lai ēdienu padarītu pretīgu!” iespaidos dalās Saberova. Ieva Rozenberga bilst, ka skolēnus parasti interesējot sadzīviskas lietas: kur un kā gulēja, ko deva ēst, ar ko sita.
Visgrūtāk atbildēt uz jautājumu: kāpēc čekisti tā darīja? Totalitārie režīmi taču nepakļaujas loģikai.
UZZIŅA
Stūra mājā Rīgā, Brīvības un Stabu ielas stūrī vēl līdz 19. oktobrim var apmeklēt:
– Okupācijas muzeja iekārtoto ekspozīciju (ieeja bez maksas), kas vēsta par Valsts drošības komitejas (čekas) darbību.
– Piecas izstādes – “Draudzības (re)konstrukcija”, “Latvieša koferis”, “Par spīti visam”, “10 lietu stāsti par cilvēku un varu” un “Liktens lietu muzejs”, kas no dažādiem skatpunktiem traktē cilvēka un varas attiecības pagātnē, kuras joprojām iespaido mūsu šodienas apziņu. Visu izstāžu apmeklējums – 5 eiro.
– Uz ekskursijām “Čekas pagrabos” gida pavadībā visas biļetes pārdotas.
