Atklās divas jaunas izstādes no Zuzānu kolekcijas 0
No 13. jūnija līdz 17. augustam Mūkusalas Mākslas salonā tiks atvērtas divas jaunas ekspozīcijas no Zuzānu kolekcijas. Lielajā zālē būs skatāma izstāde “Liriskais skarbums”, bet Mazajā zālē – “PAN4KĀ”.
20. gadsimta otrās puses Latvijas mākslas modernizācija aizsākās ar “skarbo stilu”, kurā mākslas darbu kopējās formālās pazīmes bija vienkāršots zīmējums, skarbs krāsas triepiens, mazliet deformētas cilvēku figūras un lokāli krāsu laukumi.
Līdzās figurālajām kompozīcijām atplauka arī padomju hierarhijā tobrīd zemāku žanru – portretu, kluso dabu, ainavu un pat aktu – glezniecība, kurā nebija nekā skarba.
Izstādē iekļauti 20. gs. 60. gadu sākuma jaunās paaudzes – Ojāra Ābola, Borisa Bērziņa, Laimdota Mūrnieka, Leo Kokles, Ritas Valneres, Georga Kruglova, Herberta Siliņa – un citu mākslinieku darbi, kas uzskatāmi demonstrē modernizācijas stilistiku.
Ekspozīciju papildina dokumentāla 20. gs. 60. gadu vēstures kinohronika.
Savukārt izstāde “PAN4KĀ” pievēršas dīvainai nobīdei, kas reizēm izgaismojas uztverē, salīdzinot jūras ainavu raisītās noskaņas Latvijas izstāžu zālēs ar tām, kas rodas daudzviet citur pasaulē.
Lai gan Latvijas profesionālajā, tradicionālajā un populārajā kultūrā netrūkst burtisku jūras attēlojumu, kā arī dažādu jūras metaforu, ir kāda asociācija, kas parasti izpaliek – jūra kā kolonizācijas un vergu tirdzniecības medijs, jūra, kas aprijusi ne tikai drosmīgos un bravūrīgos, ne tikai ģimeņu un kolhozu barotājus, bet arī vairākus miljonus nevainīgo.
Varētu uzskatīt, ka 17. gadsimta Kurzemes hercogu visai necilie koloniālie piedzīvojumi Tobāgo salā un Gambijas upes grīvā nav mūsdienu Latvijas nācijas rūpe un atbildība.
Tomēr kopš dzimtbūšanas beigām un nacionālās atmodas Latvijas publiskā un privātā populārā kultūra izrādījusies visnotaļ uzņēmīga pret “eiropeiskām” fantāzijām par savām aizjūras kolonijām un cilvēkiem-lietām, kuras dažs vēl šodien sakās labprāt turētu sev mājās kā kalpus.
Uz respektablu Latvijas teātru skatuvēm Otello joprojām var nekritiski spēlēt melnģīmī, bet ievērojamās literātes un kultūras darbinieces Māras Zālītes 2001. gadā uzvestā un 2017. gadā atjaunotā dziesmu spēle “Tobāgo” ir “stāsts par lieliem, skaistiem sapņiem, kas diemžēl mēdz arī nepiepildīties, bet bez kuriem nevar dzīvot.”
Izstāde PAN4KĀ nenožēlo koloniālo ambīciju nepiepildīšanos. Tā sapņo nokāpt zem klāja un paskatīties uz horizontu no apakšas. Liekot lietā latviešu mākslinieku jūras ainavas – gluži līdzīgas tām, kuras pārsvarā redzamas vietējo kūrortpilsētu muzeju vasaras izstādēs – tā vēlas piesavināt skata leņķi, kas Latvijas kultūrā nepelnīti atstāts novārtā.
Iepriekš piesakoties, izstādes laikā pieejamas kuratora vadītas bezmaksas ekskursijas latviešu un angļu valodās.
