Atklājumi zem vēja turbīnu spārniem 5
Mazā ciematiņā ar skaistu viduslaiku baznīcu uzkalnā mūsdienīgi uzturētu individuālo māju pudura vidū – Neienkirhenē – iedzīvotāji paši sameta naudu, lai uzbūvētu kopīgu vēja parku.
Pērn Eiropas Savienības pētniecības un inovācijas programmas “Apvārsnis 2020” projekta “WinWind” ietvaros biju uzaicināts iepazīties ar vairāku Vācijas kopienu vēja parku izveidošanas pieredzi un līdzšinējo ļoti veiksmīgo darbību. Šlēsvigas-Holšteinas federālās zemes Ditmaršenas administratīvā rajona vietējo iedzīvotāju iesaistīšanās vēja enerģijas izmantošanā ir pieredze, ko, manuprāt, varētu pārņemt arī Latvijā.
“Energiewende” pārmaiņu politika
Vācija ir celmlauzis atjaunojamo avotu izmantošanā enerģijas ieguvē Eiropā – pašlaik 40% elektrības Vācijā tiek saražota no atjaunojamiem resursiem.
Pagrieziens uz šādu attīstību notika pēc Fukušimas katastrofas 2011. gadā, kad kanclere Angela Merkele paziņoja, ka valsts līdz 2022. gadam slēgs visus 17 kodolreaktorus. 2019. gada martā Vācijā darbojās vairs tikai septiņi kodolreaktori, slēgtās kodolspēkstacijas ar uzviju aizstājuši atjaunojamie energoresursi, tostarp vējš.
Enerģijas pārveides process – “Energiewende” (apvērsums enerģētikā jeb Enerģijas un klimata pārmaiņu iniciatīva) – ir valsts plānota pāreja no kodolenerģijas un fosilā kurināmā izmantošanas uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju.
Vācijā elektrības ražošana ar vēja vai saules palīdzību un biomasas stacijās nav tikai lielo enerģētikas kompāniju un apsviedīgu investoru nodarbe. Ienesīgajā biznesā iesaistās arī lauksaimnieki, zemes īpašnieki, mazu pašvaldību iedzīvotāji, kuriem ir interese, griba, uzņēmība. Var teikt, ka, piemēram, vēja parki veidojas arī “no apakšas”, pēc iedzīvotāju kustības “Genossenschaften” jeb vietējo iedzīvotāju apvienību iniciatīvas.
Izvairās no ārējiem investoriem
2015. gadā Neienkirhenē darboties sāka kopienas vēja parks ar 12 x 3,2 MW vēja turbīnām un tātad kopējo jaudu – 38 MW. Parka iniciatori un dibinātāji bija septiņi vietējie iedzīvotāji – zemes īpašnieki un lauksaimnieki.
“Mēs negribējām, ka ārējie investori, līdzšinējie turbīnu īpašnieki, turpina piepirkt zemes, palielina turbīnu skaitu, augstumu un jaudas, bet vietējie cilvēki zaudē konkurencē un viņiem jādodas prom,” tā to pamato Neienkirhenes mērs Tīss Velnics.
Kopējais investīciju apjoms kopienas vēja parkā bija 56,5 miljoni eiro, daļa no tā, 20 procenti jeb 11 miljoni eiro, segta no pašu kapitāla. Tas nozīmē, ka parka dibinātāji vietējiem iedzīvotājiem, uzņēmējiem un Neienkirhenē reģistrētajiem zemes īpašniekiem, tas ir, saviem kaimiņiem, deva iespēju iegādāties akcijas.
Lai panāktu plašu iedzīvotāju līdzdalību, dibinātāji noteica zemu minimālā ieguldījuma summu (500 eiro), bet maksimālā summa, kuru varēja ieguldīt viens līdzinvestors, bija 124 000 eiro. Dibinātāji pieņēma lēmumu, ka vienam investoram nedrīkst būt vairāk par 25% balsstiesību.
Vēja parka uzņēmumā reģistrējās 145 iedzīvotāji, kļūstot par ierobežotiem partneriem (komandītiem). Tas, rēķinot pēc kopējā iedzīvotāju skaita, ir daudz. Arī pašvaldība iegādājās akcijas par simbolisku summu 20 000 eiro, kas bija maksimālā summa, ko pieļauj likums, lai gan pašvaldības funkcijās neietilpst nodarbošanās ar uzņēmējdarbību. Vietēja zemes banka kreditēja trūkstošos finanšu līdzekļus.
Kopienas vēja parka juridiskā forma ir komandītsabiedrība, kas ietver SIA kā ģenerālo partneri un iedzīvotājus kā komandītus. SIA daļu turētāji parasti ir vēja parka dibinātāji.
Labumus un kompensācijas saņem vairākos veidos
Visi zemes īpašnieki, kurus ietekmē parka izveide, saņem finanšu kompensāciju par zemes izmantošanu. Tā ir 5% apjomā no gada ieņēmuma par tīklā nodoto elektrību – aptuveni 500 tūkstoši eiro gadā. Savukārt par pazemes elektrokabeļu ierīkošanu ir samaksāta vienreizēja kompensācija par aizskartās zemes kvadrātmetru.
Kamēr minstināmies, jo “cita naudas makā degunu bāzt nav pieklājīgi”, parka vadītājs Reimers Šūfs atklāj, ka ar vienu vēja turbīnu zemes īpašnieks saņem aptuveni 8300 eiro gadā, par vienu ha zemes, kas atrodas vēja parkam piemērotajā zonā, katrs īpašnieks saņem 500 eiro gadā un par vienu kvadrātmetru ceļa vai ko aizņem cits infrastruktūras objekts – 0,86 eiro.
“Redzot, kādu ekonomisko labumu varēs iegūt, vietējās sabiedrības vairākums beidzot atbalstīja parka izveides ideju, lai gan sākuma posmā ļoti aktīvi bija tie iedzīvotāji un vides aizstāvji, kas pretojās vai noraidīja mūsu ieceri,” piebilst parka rīkotājdirektors.
Turbīnas nevēlas pārāk tuvu un vēl augstākas
Neienkirhenes pašvaldībā vēja turbīnas izvietotas trīs dažādās vietās. Līdzenumā, kas pēcpusdienas saules pusē robežojas ar Ziemeļjūras piekrastes mitrājiem, vēja turbīnas saskatāmas tuvu un tālu, tālu.
Turbīnas izvietotas, ievērojot plānošanas dokumentos un pašu iedzīvotāju noteiktos attālumus. No atsevišķas dzīvojamās ēkas propelleru balsti uzslieti vismaz 450 metru attālumā, no apdzīvotās vietas – vismaz 800 metrus, bet no ciema lepnuma – vēsturiskās baznīcas – parka iekārtas novietotas vismaz divu kilometru attālumā. Vienas turbīnas augstums, rēķinot spārnu galus, ir 150 metri. Augstākas turbīnas gan viņi nevēloties, bet kaimiņu ciemā tās sasniedz pat 200 m, skaidro Reimers Šūfs.
Brīvprātīgi ziedo
No rīkotājdirektora un mēra vēl uzzinām, ka ieguvēji no vēja parka darbības ir arī tie pašvaldības iedzīvotāji, kas nav iesaistīti uzņēmumā kā dalībnieki un kuriem nepieder zeme vēja izmantošanas zonas robežās.
Vēja turbīnu ekspluatācijai Vācijā piemēro vietējos uzņēmējdarbības nodokļus. Tas nozīmē, ka nodokļi simtprocentīgi nonāk attiecīgās pašvaldības budžetā. Ar šo nodokli mazā ciema budžets 2017. gadā papildinājies par 390 tūkstošiem eiro.
Pašvaldības vadītājs Tīss Velnics uzskata, ka viņa pienākums ir aizstāvēt visu iedzīvotāju intereses, tāpēc parka attīstības sākumposmā viņš panācis vienošanos ar uzņēmuma dibinātājiem un iedzīvotāju grupu pārstāvjiem par to, ka vienu procentu no kopienas vēja parka gada bruto ieņēmuma viņi pārskaita vietējās bezpeļņas sabiedriskās organizācijas “Bürgerverein Neuenkirchen eV” rīcībā. Gadā tas ir aptuveni 100 000 eiro. Šī brīvprātīgā ziedojuma lielākā daļa tiek novirzīta kopienai svarīgiem sociāliem un izglītības mērķiem, piemēram, autobusa iegādei, skolas datoraprīkojumam, daudzfunkcionālas sabiedriskās ēkas būvei, baznīcas atjaunošanai. Par šo naudu atjaunotas trīs ciema ielas.
2017. gadā kopējie ieņēmumi no Neienkirhenes vēja parka saražotās un pārdotās elektrības bijuši aptuveni 10 miljoni eiro, neto ienākumi – aptuveni pieci miljoni eiro. No ienākumiem tiek samaksāti ekspluatācijas izdevumi, kredīta procenti, zemes noma īpašniekiem un ievērojama summa nodokļa un brīvprātīga ziedojuma veidā nonāk pašvaldības budžetā. Novērtējot šos skaitļus, Tīss Velnics norāda, ka vēja parks strādā, saņemot par elektrību izdevīgu tarifu (obligātais iepirkums), tomēr būtība ir nevis ciparos, bet ieguvumu dalīšanas principā.
Izšķirošie ir saimnieciskie argumenti
Šī vēja parka izveidošanas pieredzi starptautiskā “Winvind” projekta ietvaros novērtē Mihaels Krugs no Berlīnes Brīvās universitātes Vides pārvaldības pētījumu centra: “Vietējie zemes īpašnieki gūst labumu no saņemtajiem zemes nomas maksājumiem, parku akcionāri – labumu no ieguldījumiem, vietējā sabiedrība gūst labumu no uzņēmējdarbības nodokļa, kurš tiek maksāts pašvaldības budžetā, un citiem atbalsta veidiem.”
Secinu: klimata pārmaiņu ierobežošana ir iespējama, turklāt nesamazinot reģiona ekonomisko aktivitāti un saimnieciskās darbības rezultātus.
Viedokļi
Pieredze ir pārņemama
Līga Dreijalte, Ekonomikas ministrijas Ilgtspējīgas enerģētikas politikas departamenta vecākā eksperte: “Situācija Vācijā un Latvijā ir samērā atšķirīga, vienlaikus Vācijā izmantotie instrumenti sabiedrības iesaistei vēja enerģijas attīstībā ir interesanti un mums būtu jāsaprot, vai un kā tos visām pusēm labvēlīgā veidā Latvijā iespējams pārņemt. Pieredzes apmaiņā secinājām, ka sociālā pieņemamība jeb akcepts vēja enerģijai ir problēma arī Vācijā un ka efektīvākais veids, kā to risināt, ir tiešu ekonomisko labumu sniegšana plašākai sabiedrības daļai.”
Ivars Kudreņickis, “WinWind” projekta partnera Fizikālās enerģētikas institūta pētnieks: “Latvijā ir nepieciešams noteikt ietvaru, kādā atjaunojamo resursu ražotājiem un pašvaldībām uz vietām turpmāk darboties. Vācijā nozīmīgs faktors kopienas vēja parku attīstībai ir sadarbība starp pārvaldības līmeņiem un dažādām plānošanas iestādēm. Diemžēl pie mums nacionālā līmeņa dokumenti, kuri precīzi noteiktu pasākumus enerģijas kopienu attīstības veidošanai, vēl nav izstrādāti.
Vācijā redzējām divus balstus, kas pašvaldību līmenī nodrošina attīstību: ir uzņēmējdarbības nodoklis, ko saņem pašvaldība, un tas, ka ir iespējams brīvprātīgo ziedojumu fonds. Mums vajag izvērtēt, kā nodrošināt, lai vēja parku nodokļi arī Latvijā nozīmīgā apjomā nonāktu pašvaldības budžetā.”
Juris Ozoliņš, enerģētikas eksperts, Rīgā: “Pēc vairāku dienu brauciena krustām šķērsām pa federālās zemes provinci, kad visu laiku bija redzami vēja ģeneratori, man radās sajūta, ka tie ir pilnīga ainavas sastāvdaļa. Nav šaubu, klimata pārmaiņu novēršana ir īstenojama ar šodienas tehnoloģijām. Ja Latvija ir pateikusi, ka arī mēs piedalāmies klimata pārmaiņu samazināšanā, tad nav šaubu, jāatgriežas pie atjaunojamās enerģijas ražošanas. Būtībā tā ir izkliedētas enerģijas savākšana noteiktā teritorijā. Domāju, jebkurš modelis, kas kaut kur citur dzīvo, arī Latvijā ir iespējams.”
UZZIŅA
Kopienu vēja parki Eiropā
Kopienu īpašumā esošie vēja parki šobrīd veiksmīgi attīstījušies ne vien daudzos Vācijas reģionos, bet arī Austrijā, Beļģijā, Dānijā, Francijā, Īrijā, Zviedrijā, Apvienotajā Karalistē, Nīderlandē, lai gan īpašumtiesību formās ir atšķirības.
Koncepta “kopienas vēja parks” ieviešana arī citās valstīs ir iespējama.
Zemes kopfonda iznomāšanas modeļi, ieguvumu sadales mehānismi, ieguldījumi, lai attīstītu kopienai un iedzīvotājiem nozīmīgus objektus, ir tās lietas, kuru “pārnese”, iespējams, norisināsies vieglāk un ātrāk tur, kur vēja enerģijas resursu izmantošana vēl ir tikai sākuma posmā.
Avots: projekta “WinWind” izpētes materiāli
