– Esat solījis, ka nākamgad un aiznākamgad iznāks monogrāfijas otrā un trešā daļa. 6
– Otrā grāmata stāstīs par pils restaurāciju no visiem aspektiem. Trešā – par pili kā objektu. Ja, piemēram, gribu uzzināt par Versaļas pils telpām, griestu gleznojumiem, to nekur nevaru atrast, tāpat kā to nevaru uzzināt ne par vienu Eiropas pili. Piemēram, vēlējos salīdzināt veidojumus Potsdamā un Šarlotenburgas pilī, kurā gribētu redzēt visas vītnes, jo tām daudz līdzīga ar Rundāles Zelta zāli rotājošajām, bet šādas iespējas nav. Tāpēc triloģijas trešā grāmata būs domāta zinātniekiem un pētniekiem, lai viņi, arī nebraucot uz Rundāli, varētu izdarīt visus secinājumus par pili un starptautiska līmeņa atklājumus. Pirmoreiz gribu dot iespēju uzzināt, kas īsti ir, piemēram, Baltā zāle. Vēlos parādīt ne tikai kopskatu no viena vai otra gala, bet arī visus 22 ciļņus, griestu fragmentus. Tā, ejot cauri pilij, detalizēti tiks izklāstīta katra telpa. Grāmatā būs vairāki tūkstoši fotoattēlu, lai sīki parādītu visu no bēniņiem līdz pagrabiem. Man, piemēram, bija ļoti interesanti kādā zinātniskā publikācijā izlasīt, ka viens itāļu pētnieks Vācijā atklājis Plēnas pili, kur, izrādās, pirms braukšanas uz Kurzemi strādājis gleznotājs Frančesko Martini.
– Esat apbalvots ar daudziem ordeņiem, to vidū Vācijas Republikas nopelnu krusts, Francijas Goda leģiona ordenis, Itālijas Republikas nopelnu ordenis. Nupat jums piešķirta Vācbaltu apvienības Vācijā 2015. gada kultūras balva par ieguldījumu Rundāles pils kompleksa atjaunošanā un mūža darbu vācbaltu kultūrvēsturiskā mantojuma pētīšanā un saglabāšanā. Ar ko jums pašam saistās nupat saņemtā balva?
– Ar to aspektu manā dzīvē, ka kaut kādā dīvainā veidā manas intereses saistījušās ar Latvijā vairs neeksistējošu cilvēku sugu – vācbaltiešiem, viņu radīto mākslu un pasauli ar muižām, pilīm, baznīcām un pilsētām, kurās joprojām mītam. Šīs pasaules radīšanā piedalījās arī latvieši, bijām labi izpildītāji, bet – ne idejas nesēji. Mūsu mantotajai pasaulei ir vācbaltiešu atstātā čaula. Rundāles pils muzejs lielā mērā nodarbojas ne tikai ar pils atjaunošanu, bet jau kopš 1964. gada arī kā glābšanas centrs acu priekšā bojā ejošajam. No pamestām baznīcām, nojaukšanai nolemtām muižām vācām vērtības, krājām fotoattēlus, ir izveidots vesels arhīvs par Latvijas muižām un baznīcām. Balva ir atzinība muzeja paveiktajam, lai saglabātu vācbaltiešu mantojumu un reabilitētu to arī garīgi. Vācbaltieši ilgus gadu simtus bija tepat līdzās. Tas ir komunistiskās šķiru cīņas mantojums domāt, ka vieni vienmēr ir labie un upuri, bet otri notiesāti allaž būt sliktie un ekspluatatori. Ne visi vācu baroni bija sadisti un ne gluži vienmēr latvieši eņģeļi un upuri, kurus nez kāpēc sita un pēra. Centāmies parādīt divu tautu – vācbaltiešu un latviešu – sadzīvošanu plašākā aspektā. Bet vēl tagad dzirdu – Rundāle ir apspiedēju piemineklis, kam to restaurēt un uzturēt?
– Kopš Ināras un Borisa Teterevu fonds ir beidzis savu misiju un pils restaurācija ar viņu atbalstu pabeigta, kā tagad Rundāle dzīvo?
– Pabeigta pils restaurācija, bet to vēl ilgi nevarēs teikt par visu pils kompleksa ansambli. Rastrelli mūs notiesājis, ka, piemēram, ārējās kāpnes ir no koka, ko nevaram aizstāt ar akmeni. Rūpes prasa 360 logi, jumts… Pusi no gada budžeta dod valsts, otru nopelnām paši ar ieejas biļetēm, koncertiem, arī korporatīvām ballītēm, kuras pārāk bieži negribētos atļaut.
– Kas patlaban uz jūsu gleznotāja audekla?
– Glezna “Vīzija Rundāles pils dārzā. 1737. gads”. Iedvesmojos, rakstot grāmatu par pils vēsturi. Vertikālā 115 cm x 86 cm gleznā ir gandrīz simt tēli vairākās plaknēs. Mana vīzija par Rundāles pils dārza tapšanu, kā būvēja kanālu teritorijas nosusināšanai, kā vieni stumj ķerras, citi rok zemi, tur ir daudz karavīru un strādnieku, kurus no sarakstiem vai visus zinu pēc vārda un uzvārda. Iztēlojos, kā kurš varēja būt ģērbies, kustējies… Pats Bīrons no augšas visžēlīgi noraugās uz Rastrelli, kurš izvērsis Rundāles pils plānu dārzniekam Veilandam. Tās ir pavisam konkrētas personas, pārējie ir manas fantāzijas augļi. Oktobrī glezna būs izstādē.
