– Ar Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstu, krāšņi iesieta, klajā nākusi jūsu grāmata “Rundāles pils. Vēsture”. Esat teicis, ka tikāt darbojies kā hronists… 6
– Grāmata ir pirmā daļa no triloģijas, kurā ietilps pils vēsture, restaurācija, inventarizācija. Pirmā daļa rakstīta kā hronoloģisks vēstījums, rādot visu, kas noticis pils ēkā un tai apkārt. Sniegts plašs vēsturiskais fons, sadzīves detaļas. Esmu stāstījis par pils cēlājiem, apdzīvotājiem, postītājiem un atjaunotājiem, licis runāt dokumentiem, bet dažādi citāti ļaus sajust laikmeta noskaņas, ieraudzīt darbojošos personu lomu pils mainīgajos likteņos. 432 lappušu biezā grāmata ar 623 fotoattēliem ir Rundāles pils dzīvesstāsts. Pili rādu ne tikai kā Rastrelli radītu ēku, bet atklāju, ar kādiem sarežģījumiem un klupieniem tā tapa. Iekļauts viss – sākot ar veco fon Grothusa pili, ko Rastrelli bez žēlastības noplēsa, lai dabūtu akmeņus jaunās pils pamatiem, līdz pat 2015. gada sākuma notikumiem, ko ietilpināju vēl pēdējā brīdī, lai darbs būtu pēc iespējas izvērstāks un visaptverošāks. Jebkura milzu māja ir tās cēlāju vēlmju, nākamo iemītnieku cerību un arhitekta, šajā gadījumā Rastrelli, iedomu un ambīciju atspoguļojums. Grāmatu var lasīt kā romānu par gandrīz 280 gadus nodzīvojušu cilvēku un to, kas ar viņu šajā garajā laikā noticis. Protams, šis darbs zināmā mērā paplašina iepriekš 1994. gadā manis rakstīto un izdoto publikāciju. Tagad mani visvairāk saviļņoja pats pils tapšanas stāsts. Dokumenti krievu valodā, ko savā laikā atšifrēja pils līdzstrādniece Valda Vilīte, atklāj, cik ārkārtīgi grūti pils tapa. Tās cēlāji pamatā bija no Sanktpēterburgas atsūtītie krievi, kas šeit nonāca nožēlojamos katorgas apstākļos. Bīrona pilnvarotā fon Butlera atskaitē uz Sanktpēterburgu ziņots, ka, piemēram, 400 cilvēki bez jebkādas ārsta uzraudzības guļ slimi, kurš nomirs, kurš izveseļosies pats no sevis, un tad jau redzēs, cik paliks pāri… Vai atkal – naktī 80 strādnieki aizbēguši, nezin kur beidzies viņu mūžs, citi streiko, daudzi apēduši vairāk, nekā padarījuši, un nu parāds jāatstrādājot ziemā. Interesanti salīdzināt, kas, piemēram, tika dots strādniekiem un ar ko mielojās Rastrelli. Kad Bīronu arestēja, Rastrelli iesniedza sūdzību, ka viņam, lūk, ārpus galma arhitekta algas nekas neesot samaksāts par pils būvi. Viņš, protams, tā arī neko nedabūja. Toties pils celšanas laikā par lielām summām arhitektam piegādāja franču konjaku, lielu retumu, jo tikai 17. gadsimtā izplatījās šā dzēriena slava. Neiedomājamos kvantumos Rastrelli patērēja arī kafiju. Kā gan, sevi tā saskrūvējot ar uzmundrinošiem dzērieniem, viņš tika ar visu galā… Bet Rundālē paveiktais ir kaut kas neticams. Četri meistari 28 telpās, tajā skaitā divās lielās zālēs ar rokoko veidojumiem, tika galā no 1765. līdz 1768. gadam. Mēs vienu Balto zāli restaurējām desmit gadus. Rastrelli ir absolūts fenomens, viņam pienāktos ne tikai arhitektūras gada balva, vajadzētu arī būvnieka, akustiķa, būvuzrauga, būvtehniķa un visas citas balvas, jo visus šos pienākumus viņš veica vienpersoniski. Un tā māja nesabrūk pār galvu atšķirībā no dažām citām, kur atbildība sadalīta pa atsevišķiem speciālistiem un birojiem, un beigās tā nav nevienam. Rastrelli bija atbildīgs viens pats – no mākslinieciskās koncepcijas līdz gala izpildījumam, un visur jaucās iekšā. Grāmatā esmu iekļāvis interesantu dokumentu, ļoti raksturīgu. Tas ir Rastrelli norādījums franču valodā kādam ierēdnim – izmaksāt divus rubļus krievu skārdniekiem, jo viņi izlikuši savu naudiņu, lai no Rīgas tiktu uz Rundāli. Rastrelli vadīja visu sadzīvi, izrīkoja milzīgo krieviski, latviski, vāciski runājošo cilvēku baru…
– Vai grāmatā atspoguļota arī cīņa ar vienas sabiedrības daļas niknumu, kad veidojāt pils dārzu?
– Rastrelli stādīto dārzu atjaunoja trīs reizes. Grāfi Šuvalovi nevis izveidoja kaut kādu modernu angļu ainavu parku, bet korekti stādīja kociņus Rastrelli iezīmētajās vietās. Pēdējā kociņu paaudze pēc Pirmā pasaules kara, kad dārzu vairs nekopa, pārvērtās džungļos. Ierosinājām ceturto reizi izveidot dārzu kā Rastrelli laikā un sadūrāmies ar sabiedrības pretsparu. Labi atceros vienu vēstuli par simtgadīgiem ozoliem, ko tagad nežēlīgi restauratori gribot iznīcināt. Pilnīgs blefs! Tie nebija nekādi ozoli, bet Holandes liepas, nekoptas un pāraugušas, kļuvušas par garām, neizskatīgām stibām. Izdevās pierādīt, ka šī ir vienīgā vieta Latvijā, kur izveidot autentisku baroka laika dārzu, kur nupat atzīmējām desmito gadadienu kopš pirmās rozes iestādīšanas. Grāmatā ir arī pilnīgi apokaliptiskas ainas, kā rakām, līdzinājām, vedām šķembas, granti…
