Atklājot Rundāles noslēpumu. Saruna ar Rundāles pils direktoru Imantu Lancmani 6
Šīs vasaras sākumā klajā nākusi Rundāles pils direktora IMANTA LANCMAŅA grāmata “Rundāles pils. Vēsture” – pirmā daļa triloģijai, kurā ietilps Rundāles pils vēsture, tās restaurācija un pils kā objekts. Turklāt šopavasar Rundāles pils restaurācijas projekts saņēma Lielo arhitektūras gada balvu – zelta ananasu, ko pils direktors glabā goda vietā savā kabinetā. Sarunā ar “KZ” Imants Lancmanis pauž pilnīgi atšķirīgu viedokli par Okupācijas muzeja Vecrīgā paplašināšanu, kā arī atklāj, kāpēc viņa grāmatā iekļautas arī pilnīgi apokaliptiskas ainas.
– Labāku arhitektūru nevarējām atrast, ceremonijā norādīja Zaiga Gaile, pasniedzot jums “Latvijas Arhitektūras Lielo gada balvu 2015” – zelta ananasu par Rundāles pils restaurāciju. Savukārt jūs teicāt, ka balva pienāktos arhitektam Rastrelli. Vai tagad hercogs maz pazītu savu Rastrelli būvēto pili?
– Nešaubos par to. Laimējies – un tas ir fenomens –, ka no 18. gadsimta sienām, griestiem, grīdas zudis ļoti maz. Ja hercogs redzētu pili pēc rekonstrukcijas, viņš varbūt vienīgi teiktu – ziniet, tādas gleznas man nebija un pulksteņa arī ne… Pilī tolaik bija ļoti nedaudz pulksteņu, bet mums katrā telpā savs skaists 18. gadsimta pulkstenis. Atšķirībā no laika, kad pils bija galma jezgas pilna dzīvesvieta vairākiem simtiem galminieku un apkopēju, kuri skraidīja šurpu turpu, rūpējās par viesu izmitināšanu, gatavoja ēdienus un staigāja arī ar naktspodiem, tagad pils ir kā iebalzamēta – viss savā vietā, perfektā stāvoklī, kādu hercogs nekad nepiedzīvoja. Ar daudz un dažādiem interjera priekšmetiem papildinot, esam radījuši 18. gadsimta ideālo pili. It kā aiz stikla sienas rādām dzīvi pilī, kāda tā varēja būt toreiz…
– Lielāko interesi izrāda ārzemnieki vai mūsu pašu cilvēki?
– Statistika rāda, ka pārsvars ārzemniekiem. Lielākoties tās ir tūristu grupas. Latvijas cilvēki brauc ģimenēm, kopā ar draugiem. Ierodas bērnu grupiņas, bet ne tuvu tik daudz kā kādreiz, kad, it sevišķi rudeņos, pils bija pārplūdināta ar skolēniem.
– Tā kā arhitekti jūs apbalvojuši ar zelta ananasu, interesanti, ko jūs domājat par arhitektu grupas strikto iestāšanos pret Okupācijas muzeja Vecrīgā paplašināšanu?
– Sācies protests par to, ka ar Birkerta projektēto piebūvi it kā tiek mazināta esošā Okupācijas muzeja kā arhitektūras objekta loma. Arhitekts Gunārs Lūsis-Grīnbergs radījis tiem apstākļiem drosmīgu un modernu ēku, kuru nu it kā aizēnos Birkerta projektētā piebūve. Bet es sev varu atļauties pilnīgi atšķirīgu viedokli un varu to arī atklāt. Tajā vietā, kur paredzēta piebūve – un nav būtiski, Birkerta vai kāda cita projektēta –, līdz karam atradās viena no visskaistākajām vācbaltiešu arhitekta, Rīgas galvenā būvmeistara Kristofa Hāberlanda (1750 – 1803) būvēm. Tā lepojās ar joniskā ordera pilastriem visā ēkas augstumā cauri fasādei, augstu mansarda jumtu, brīnišķīgi nostrādātām detaļām. Patiesi nepārspīlēju, manās acīs tā ir viena no visskaistākajām Hāberlanda ēkām. Taču mans priekšlikums nav – Birkerta vietā celsim Hāberlandu! Labi zinu, tur ir vesela rinda “tabu”, jo Hāberlands bija un gāja bojā, neko nedrīkstot imitēt vai kopēt… Man gan tā neliekas. Uzskatu, Hāberlanda māja ir skaista vienmēr, neatkarīgi no tā, uzceļ ēku 18. gadsimta beigās vai 21. gadsimta sākumā. Protams, te varam ieiet dziļā strīdā par autentiskuma jēdzienu. Arī citas Hāberlanda mājas nav izdzīvojušas līdz mūsdienām pilnīgi neskartas, ne tikai fasādes krāsas, arī apmetums vairākkārt mainījies…
