Egils Līcītis: Atklājam debates jeb Tik daudz stabilitātes, ka gribas žāvāties 1
Vēlētāji iepazīstināti ar 13 vēlēšanu cīņas dalībniekiem – 13 sarakstu programmām. Tie ir partiju iespaidi par mūsu dzīves tālāko celtniecību, kā nu kurai padevies. Vieniem kā poēzija, citiem pasniegums ir grūti sagremojama garīgā barība. Vieni par savu ievēlēšanu cīnīsies, saucot palīgā sievietes vai pensionārus, otri sola, ka kādā jaukā dienā uzlabosies visu Latvijas cilvēku materiālais nodrošinājums, trešie piegudrojuši drāmas, kuras dzīvē nemaz nav notikušas un neviens no diviem miljoniem valsts iedzīvotāju tās nav piedzīvojis, bet ceturtie vienkārši paļaujas uz to, ka viņu partija ir populārāka par bītliem, un tamdēļ vien gūs atbalstu.
Vēlēšanu kampaņa norit visai apātiski, ir maz nesportiskas rīcības pret konkurentiem. Nē, vēl jau būs pa kādai klopītei, sitīs pa saules pinumu vai augstāk, tiks laupīts gods divām trim partijniecēm, viens otru apvainos par četru kamieļu nozagšanu un aizvešanu, politiķi pārvietos vairākas kurmju alas. Ar to esam saraduši un uztveram ar nopūtu. Ja spriestu pēc politiķiem vien, tad latviešus diezin vai varētu pieskaitīt pie kultūrtautām. Partiju cilvēku dvēseles ir nepastāvīgas, viņu rituāli mežonīgi, attiecības dzīvnieciskas, intelekts – kā no mammas pāragri atņemtam mazulim. Taču vēlēšanas noslēgsies, un tad sāksies “lielā politika”, tās vulkāniskā daļa, kad saietas pa koalīcijas pāriem, dala amatus, izraugās vadības orgānus, viss kūsā. Lielās politikas izrādes skatītāji, noskatoties šo veciestudējumu, brīnīsies vien – kā sīkbūtnes spēj sacelt tik lielu troksni, ka ausīs džinkst!
Pašlaik vēlētāji slēdz derības, cenšas izdzirdēt pat vājus radiosignālus, lai saprastu, kurējie uzvarēs vēlēšanās un iekļūs Ēdenes dārzos, kur plūst ķīseļa upes un mūžīgi ir augļi un paēna, bet kuri – ak vai, būs pagalam. Cilvēki ir uztraukušies, ka reizē ar Valdi Dombrovski pa vagu uz Briseli aizlidojusi arī viņa divistabu dzīvokļa pieticība, mērenība izteikumos un sāta sajūta amatā, pašaizliedzība un pašatdeve valsts darbā. Vēlētāji nobijušies, lai tik vietā nenāktu pārmērības, viltvārdība, meli un liekulība. Ne velti galvenais priekšvēlēšanu kurināmais kļuvis – nespraudiet mums batonus ausī! Partijām, kas darbosies uz vecām mikroshēmām, neizrādot jauneklību un dedzību, galaiznākumā nekas labs nav sagaidāms! Stabilitāte, stabilitāte. Nevar piedāvāt tautai tik daudz stabilitātes, ka gribas žāvāties! Neder informācijas apmaiņa, kur tikšanās reizē publika sauc – jūs, zaglīgie maitas un taukmīļi! –, kurpretī pazemīgie politiķi nolaistām ausīm nāk pretī ar labestību, svētību, kuru pār visiem izlies viņu pieņemtais budžets un minimizētie nodokļi, un pārējām vēl nesataustāmām vērtībām. Atklājot TV paredzamās līderu debates, katedrā stāvētāji jāiedrošina uz vienu – runāt tiešu valodu, ja grib iepatikties vēlētāju žūrijai, nevis liet čugunu. Kas runās tik asi un drosmīgi kā Artuss Kaimiņš, un nevis meklēdams parlamentāriskus izteikumus – atstās konkurentus kājslauķos.
