No rožu paklājiem līdz Smiltenes meteorītam. Atklāj dzimteni vasaras gaismā! 0
Zigmunds Bekmanis, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Klāt Latvijas mainīgā vasara gan ar tveici, gan lietiem un stipriem vējiem – tikai pāris mēnešu piemērota laika, lai aizmirstu visas nedienas, kas mūs piemeklējušas šopavasar.
Tādēļ uz brīdi jāaizmirst brīdinājums “paliec mājās” un, atceroties par rokām, ziepēm, diviem metriem, jādodas ceļā atklāt Latviju no jauna – uz vietām, kurām steigā esam paskrējuši garām vai apmeklējumu atlikuši uz vēlāku laiku. Nu šis laiks ir klāt!
Rozes, lilijas…
Jūnija karstums ātri pārziedināja peonijas un jasmīnus, bet jūlijs nu mazliet piebremzējis ziedēšanas trakumu, ļaujot ilgāk papriecāties par citām vasaras puķēm. Turpinot tradīcijas, Rožu svētkiem Tukumā vajadzēja notikt šogad 17.–19. jūlijā, taču koronavīrusa izraisītā pandēmija izmainīja situāciju, un vietējā vara lēma svētkus pārcelt uz nākamā gada vasaru.
Tomēr rožu ziedēšanu pilsētā nekādi spēki nevar apturēt, tādēļ pašlaik ikviens var izstaigāt Rožu maršrutu, sākot to ar Brīvības laukumu,
kur acis priecē četru krāsu rozes pildītiem ziediem – koši dzeltenās ‘Friesia’, tumši sarkanās ‘Lavaglut’, baltās, viegli smaržojošās ‘Schneewitchen’ un balti rozā ‘Nicole’. Tālāk jādodas uz Katrīnas laukumu, Ledus halli, autoostu iepretim dzelzceļa stacijai un Talsu ielas astoņiem rožu apļiem – dobēm ar pacēlumiem, kuros aug gan floribundrozes, gan parka un sedzējrozes. Rožu bagātība pārsteigs arī Durbes pils un tās saimniecības ēku priekšā. Visas rožu maršruta vietas meklējamas mājaslapā “www.visittukums.lv”.
Tukuma apkaimē apciemojami gan rožu, gan citu daiļdārzu īpašnieki, starp kuriem noteikti jāmin Daila un Bruno. Viņu rožu kolekcijas dārzs “Rozītes” atrodas Sēmes pagastā, un tajā aug jau vairāk nekā četri tūkstoši augu, pārstāvot 350 šķirņu, bet ik gadu klāt nāk jaunumi no Latvijas un Eiropas stādaudzētavām.
Rožu šķirnes ir sastādītas grupās, veidojot lielus ziedu laukumus ar krāsu pārejām un rakstiem, tostarp angļu krūmrozes ar reibinošu smaržu.
Var vērot zivis no terases pie dīķa, atpūtai izmantot dārza mēbeles, nogaršot rožu ievārījumu, konfektes un rožu vīnu.
Talsu pakalnos un palejās
Ja vilina atpūta dabā, jādodas uz Mundigu ezeru, kur pēc vietējo iedzīvotāju iniciatīvas uzstādīti masīvkoka soli ar atzveltnēm, galds, saulessargi, atkritumu urnas, pārģērbšanās kabīnes, bērnu rotaļu kuģis, āra trenažieri un velosipēdu novietne.
Ezera krastā aug izcili ainaviskais Mundigu upurozols (apkārtmērs 7,6 m) ar skaistu zaru formu, blīvu lapotni un savdabīgiem virszemes sakņu izaugumiem.
Te kādreiz bijusi sena svētvieta. Vienaldzīgu neatstās arī Lūrmaņu klintis – ģeoloģiskais dabas piemineklis Rojas upes abos krastos.
Pastaigu taka sākas Mārkciemā, ļaujot iepazīt pelēcīgi sarkanīgos smilšakmens veidojumus ap četrsimt metru garumā, kas ietver arī nišas un avotiņus, vietām sasniedzot pat sešu metru augstumu. Dabas draugiem būs saistoši apskatīt arī Eiropas birzi Šķēdes mežā, kur katrai Eiropas Savienības dalībvalstij veltīts viens koks, kurus stādījuši diplomāti kā veltījumu Eiropas vienotībai.
Latviju birzī pārstāv pīlādzis, Lietuvu – parastā kļava, Igauniju – kārpainais jeb āra bērzs, bet vēl te aug dažādi ozoli, priedes, liepas, dižskābardis, goba, zirgkastaņa, osis, kadiķis, ogu īve un visas ES kopīgais koks – Eiropas baltegle.
Pierīgā ne mazums neredzēta
Divus kilometrus aiz Daugmales uz Ķeguma pusi vērts nogriezties pa labi mazākā ceļā, kas ved uz Baldoni, kas reiz bijusi gandrīz tikpat slavena kūrvieta kā Ķemeri. 1795. gadā pirmo vannu māju tur uzbūvējis barons K. fon Līvens, Mercendarbes muižas īpašnieks, kurš to nopircis no Kurzemes hercoga Pētera Bīrona par 31 tūkstoti dālderu.
Uz Mercendarbes muižu ved simtgadīgu liepu aleja.
No pagājušā gadsimta sākuma saglabājušās ieejas vestibila grīdas flīzes, oriģinālā sienu krāsojuma fragmenti un kāpnes uz otro stāvu, kur atrodas skaistākās telpas – Svinību zāle un Līvenu zāle ar pēdējā muižas īpašnieka Karlosa fon Līvena portretu, gleznotu ap 20./21. gs. miju pēc 1914. gada fotogrāfijas. Muiža lepojas arī ar 18. gs. ozolkoka ārdurvju vērtnēm rokoko stilā, tajā apskatāma Baldones vēstures materiālu ekspozīcija.
Smiltenes “meteorīts”
Cilvēkiem patīk leģendas un sensācijas. Tāda noslēpumaina vieta atrodas arī Smiltenē Ozolu ielā – “meteorīta krāteris” – īpatnējs dabas veidojums, apaļa bedre ar nelielu valni. Tās dziļums vienpadsmit metri, diametrs 85 metri un nogāžu slīpums raksturīgs meteorītu sprādzienu krāteriem.
Ģeoloģiskās pārbaudes urbumi “krātera” centrālajā daļā atklājuši, ka ieži ir stipri sajaukti, tomēr noskaidrots, ka šī bedre varējusi izveidoties, izkūstot kvartāra ledājiem. Vēl Smiltenē vērts izbaudīt pastaigu Vecajā parkā un Tepera ezera promenādē, kur atrodas strūklaka un ūdenskritums. Tepera ezers izveidots, aizsprostojot Abula upi, kuras skaistie loki izdaiļo pilsētas ainavu. Agrāk tajā uzkrātie ūdeņi darbinājuši ratu, kas bijis savienots ar lielā āmura pacelšanas mehānismu.
Sēlijas dabas dārgumi
Arheoloģiskie atradumi liecina, ka viena no baltu ciltīm –sēļi – apdzīvoja plašas teritorijas Daugavas abās pusēs tagadējos Jēkabpils, Aizkraukles un Madonas novados un nedaudz arī Lietuvas ziemeļaustrumus. Sēliju vēl neuztveram kā piekto Latvijas novadu, un arī kā tūrisma galamērķis tā vēl nav pilnībā novērtēta.
No dabas bagātībām būtu jāizceļ Saltupju Svētavots, kas, lai gan jau pēc apmēram simt metriem ietek Dienvidsusējā, pirms izplūšanas virszemē veido vienu no garākajām pazemes gultnēm Latvijā.
Avota ūdenī ir daudz dzelzs un sēra savienojumu, kuri tecēšanas vietu padara koši oranžu. Aptuveni trīsarpus metrus no avota galvenās iztekas ieraugāms neliels akmens ar dabisku iedobumu, kas izmantots senajos ritos. Iebraucot Aknīstē no Neretas puses (P73), brūnā zīme rādīs ceļu pa kreisi, vien jārēķinās, ka no informatīvā stenda būs jāiet kājām ap trīssimt metru pa privāta lauka malu.
Līdz Zemgales garākajai Radžupes alai būs grūtāk nokļūt, jo no Aknīstes–Jēkabpils (P74) ceļa puses nav norādes zīmes. Lai grieztos pa kreisi, labāk braukt līdz nākamajam krustojumam Subates virzienā – zīme būs grantētā Ulasu ceļa malā, bet no turienes vēl nāksies iet puskilometru pāri laukam un brist pa upi, dodoties uz labo pusi.
Sākumā ala bijusi dabiskas izcelsmes, bet paplašināta, laužot dolomītu vietējā kaļķu cepļa vajadzībām. Radžupes alas garums ir pieci metri, platums apmēram tikpat, bet griestu augstums augstākajā vietā – 1,2 metri. Mazāka auguma cilvēki tajā var ielīst, tikai nevajadzētu aiztikt tur esošo šķietamo atkritumu – plast-masas – spainīti, kurā atrodas informācija slēpņotājiem. Ala pieejama tikai vasarā, kad ūdens līmenis upē ir pietiekami zems.
