“Aizklapēsiet ciet teātri, taisīsiet sarkano lukturu māju?” Saruna ar Liepājas teātra aktieri Egonu Dombrovski 13
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Sestdien, 3. oktobrī, Liepājas teātrī pimizrādi piedzīvos Mihaila Ļermontova poēmas “Dēmons” iestudējums Viestura Meikšāna režijā, kuram vajadzēja priekškaru vērt jau pavasarī. Tas iecerēts kā vizuālā teātra izrāde, kuras laikā īpaši iestudējumam radīto komponista Matīsa Čudara mūziku atskaņos džeza trio “Auziņš – Čudars – Arutyunyan”. Galvenajās lomās – EGONS DOMBROVSKIS un Anete Berķe.
Aktieri Egonu Dombrovski izdevās satikt mēģinājumu starplaikā Liepājā, un mūsu saruna bija rimta, ar ziemeļniecisku rāmumu mēģinot sajust kādu daļu no suģestijas, ar ko liekas apvīta režisora Viestura Meikšāna iestudētā Mihaila Ļermontova poēma.
Tomēr tikpat svarīgi, kā runāt par garīgo telpu ap otro Liepājas teātra pirmizrādi 114. sezonā (pirmā bija “Malыš” septembra sākumā), bija arī pieminēt tā neseno finansiālo krīzi.
– Kas jūsu izjūtās īsti notika un pašlaik notiek ar Liepājas teātri?
E. Dombrovskis: – Kultūras ministrijai ir iedota nauda, finansējums tieši kultūras atbalstam. Nekādi nevaru saprast, ka tikai tāpēc, ka juridiski skaities kaut kas cits, tu neesi kā visi. “Mēs” tev nevaram iedot naudu.
Tai pašā laikā nauda ir domāta tieši kultūrai. Un tad man rodas jautājums: Liepāja nav Latvija? Daugavpils, Balvi, Gulbene nav Latvija? Tā ir kaut kāda atsevišķa valsts?
Mūsu jau tā ir maz, un tagad vēl sadalām: tu tagad juridiski esi mans audžubērns, tev neko nedošu, jo neesi mans īstais bērns… Tomēr šis bērns taču tika audzināts ģimenē. Kas tagad notiek? Nesaprotu, kāpēc mēs tā sadalām.
Nu, aizklapēsiet ciet šo Liepājas teātri, ēku, kas paredzēta tikai kā teātris – taisīsiet sarkano lukturu māju?
Nu, aizlaidīsiet simts cilvēkus bezdarbniekos… Un tikai dēļ kā? Tikai tāpēc, ka pēc papīra neskaities īstais? Tā ir attieksme. Nu taču pakustini galvu un izmaini tos papīrus!
Visi taču saprotam situāciju, tad labāk draudzīgi apsēžamies un izdomājam: tagad ir grūti, mēģināsim palīdzēt! Sāksim ar to, ko varam izdarīt, nevis paziņojam, ka nevaram. Neviens jau neprasa sev!
Viens var palīdzēt otram, man liekas, tas ir būtiski, jo mēs taču gribam, lai cilvēkam būtu labi. Un vēl, konkrēti runājot par Liepājas teātri, – te nav tikai aktieri, ir vēl daudz citu darbinieku, kuri ieliek savu talantu un dvēseli, savu darbu, ko viņi visu mūžu profesionāli ir darījuši.
Viss ir tik mazs, tāpēc saku, ka sadalīšana neder, sakot, ka Liepāja nav Latvija, jo pēc statusa esi kaut kas cits. Viss jau tepat vien ir.
– Kāda ir sajūta – būt kultūras darbiniekam šajos laikos?
– Laba, bet ir gan jautājums, vai paši skatītāji grib kultūru, jo teātris bez skatītājiem nav teātris. Mēs spēlējam cilvēkiem, un, protams, ir jādomā, ko viņi grib skatīties, tāpēc, veidojot repertuāru, ir dažādība katra gaumei. Piemērojamies tam, kā skatītāji izjūt pasauli.
– “Dēmona” pirmizrāde bija paredzēta jau pavasarī…
– Nesen rēķinājām, ka, ja mums būtu bijušas vēl piecas dienas [mēģinājumu. – D. J.] uz skatuves, tad izrādi būtu pacēluši, bet situācijas dēļ, kāda tā bija visā valstī un pasaulē, iestudējums tika pārcelts uz rudeni.
Mēģinājumi bija kopš februāra, tad sākās pārtraukums. Mēs gan visu kovidlaiku iekšēji mēģinājām, bet reāli darbu atsākām tikai pirms divām nedēļām. Tagad mums būs divas pirmizrādes – dienas un vakara –, lai skatītāji varētu ievērot distanci, tomēr kopumā it kā būtu spēlēts pilnai zālei skatītāju.
– Vai “Dēmona” tēls pa šo laiku izmainījās? Vai atsākāt līdzīgā noskaņā, kā toreiz, pirms iznāca pārtraukt?
– Ir lielāka jēga tam visam, ko tagad runāju. Izrādē ir puse teksta, kad lasu, un otra puse dialogā, tiešajā runā. Tagad spēcīgāk nekā pavasarī saprotu, ko tieši runāju. Iespējams, tāpēc, ka mums ar režisoru bijis ilgāks laiks visu analizēt.
Viss jau notiek tā, kā tam jānotiek. Nomainījās mana partnere (sākotnēji Tamāras lomā bija paredzēta Agnese Jēkabsone. – D. J.), bet Anete (Berķe) ir malacis, pirms mēģinājumu atsākšanās bija visu sagatavojusi. Vajadzēja kādas četras piecas dienas, lai atgūtu samācīto tekstu.
Toreiz, pavasarī, smējos, ka Dēmonu esam iesaldējuši, nu tad tagad esam viņu atkausējuši.
– Liepājas Dēmons ir stiprs gars? Kas tas “Dēmons” tāds ir?
– Dēmons ir Dēmons. Ar vājībām. Jā, mēs viņu pieņemam kā cilvēku. Čalis vairs neesmu, man jau ir 48 gadi. Dēmons ir vīrietis – starp kaut kurieni – debesīm un pazemi, pa vidu. Viņš sastop Tamāru, dzimst jūtas, viņš viņu iemīl.
Man pašam ir ļoti interesanti, jo līdz šim neesmu saskāries ar šāda veida iestudējumu. Neesmu bijis liels dzejas cienītājs, un, kaut gan mūzika man vienmēr bijusi tuva, nebiju uz “tu” ar džeza stilu.
Man ļoti patīk, ka teātrī ir dzīvā mūzika, un mūsu izrādē astoņdesmit procentu, pat vēl vairāk, laika skanēs dzīvā džeza mūzika, tas mani tā sajūsmina! Šī mūzika mani sajūsmina tāpat kā Ļermontova dzeja. Arī – Monikas Pormales vizuālais noformējums, tas, kā viņa strādājusi.
Protams, ir izaicinājumi – man personīgi divi – makten garš skūpsts un degšana uz skatuves. Vienreiz jau pamēģināju, kā tas ir – spēlēties ar uguni, kāda sajūta ir tad, kad mana roka deg.
– Aktiera rokas dedzināšana gan izklausās kā pārspīlējums, āķis publikas pievilināšanai. Vai tas attaisnojas?
– Tas būtu domāts kā – “nāksim paskatīties, kā rokas deg”? Nē, tas ir kā nosacījums, ka Dēmonam zināmā emocionālā stāvoklī izraisās šī iekšējā uguns, un tad mēģinājām panākt, lai tā parādītos arī uz skatuves.
– Ļermontova poēma ir sarakstīta citos laikos, citā valsts iekārtā, apkārt ir varenie Kaukāza kalni. Vai to bija viegli piemērot Liepājas atmosfērai?
– Tas nav lokāls stāsts, un runa nav tikai par Liepāju. Izrādi noteikti skatīsies gan liepājnieks, gan saldenieks, gan rīdzinieks, smiltēnietis… Lai tik brauc šurpu! Tas, ka režisors ir izdomājis izrādi iestudēt tieši Liepājā, bija viņa izvēle. Pieļauju, ka izrāde atšķirsies no citām, tā tiešām būs savdabīga, pat ļoti.
– Režisoram Meikšānam katra iestudētā izrāde ir atšķirīga. Vai aktieriem tas ir izaicinājums?
– Šai izrādē ir daudz izaicinājumu, un, laikam ritot, esmu tos iepazinis, sapratis, pieņēmis. Kad ar režisoru tikāmies pirmo reizi, viņš datorā rādīja bildes, kā mainās ainas, skan mūzika, un jau toreiz teicu – esmu noskatījies izrādi.
Mēs esam atvērti cilvēki un, ja reiz tādi esam, tad uzsūcam un pieņemam. Man ļoti patīk šī režisora pieeja, ka ir daudz jādomā un ka izrādē skan ne tikai poēma, bet ir izveidoti arī īsi prozas monolodziņi.
Sevī noformulēju: šis ir muzikāli poētiski vizuāli skumjš stāsts par mīlestību, kurā katrai vizuālajai detaļai ir sava nozīme. Ar katru mēģinājumu parādās aizvien jauni krāšņi skati, un tas ir fantastiski.
Poēmas teksts, mūzika, aktieri – katrs dod savu pienesumu un papildina viens otru. Nekādā gadījumā neesmu objektīvs un iepriekš īsti nebiju pazīstams ar dzejas izrādēm, taču tagad, tajā iedzīvojoties, liekas arvien jaudīgāk.
Personīgi man ir ļoti svarīgi, ka teātris baro ar emocijām. To izjutu jau, piemēram, Konstantīna Bogomolova izrādēs, kad režisors izteikti nodarbināja manu prātu, liekot domāt. Ir ļoti interesanti ieraudzīt, ko dažādas lietas nozīmē. Arī šajā izrādē ir tik daudz zīmju un simbolu.
– Izklausās krāšņi, intriģējoši un suģestējoši!
– Forši, ja tā izklausās! Tas būs jauks rudens iestudējums, vismaz pagaidām – ceru, ka nekas krasi nemainīsies – atmosfēras ziņā, un tā, protams, ir režisora ietekme.
Mēģinājumu sākumā likās, ka mūzika ievelk dzejas ritmā, bet režisors mani lauza, lai ritms nojuktu: es nāku kā dēmons, ar savu attieksmi, turpretim režisors iebilda, ka attieksme nav vajadzīga.
Režisors ir kā boss: viņš zina, kāpēc paņēmis materiālu, ko ar to parādīt un pateikt. Režisors saaicina cilvēkus ap sevi, un mēs, aktieri, ar savu personību un būtību tikai varam izdaiļot viņa telpu.
Kaut gan – ja vēl varu papildus piedāvāt arī savu redzējumu, tas nāk tikai par labu kopdarbam. Mēs vai papildinām klāt, vai nu tikai izpildām. Bet tas, ka esam atkarīgi no režisora, ir fakts, un to nevar noliegt.
Esmu aizrāvies ar šo iestudējumu, arī ar to mieru un harmoniju, ko tas visā mūsu ansamblī rada.
– Kuros laikos lugas darbība notiek?
– Tam nav nozīmes. Dažas detaļas, iespējams, liks domāt, ka tās ir mūsdienas, bet tas nav tik svarīgi. Man arī pašam patīk mākslas darbi, kuros laiks un telpa nav piesaistīti. Viss var notikt visos laikos: gan divdesmitā, gan astoņpadsmitā, gan divpadsmitā gadsimtā.
– Vai kaislības divpadsmitā gadsimtā bija tikpat spēcīgas kā mūsdienās?
– Ir jau kaut kas nācis klāt, kaut kas nobružājies… bet pamata emocijas jau visiem ir vienādas – dusmas, prieks, laime, mīlestība, skumjas.
Tikai katrā laikā ir savas pieņemtās normas un standarti, piemēram, kā nesen sapratām mūsu lugā “Ziloņcilvēks” (par galveno lomu Egons Dombrovskis ieguva “Spēlmaņu nakts” balvu “Gada aktieris”. – D. J.).
Visos laikos jau ir līdzīgi, varbūt tikai barbariskāk vai civilizētāk.
– Mūsdienās esam civilizēta sabiedrība vai barbariska?
– Man šķiet, ka mūsdienu sabiedrība ir kļuvusi agresīvāka. Ne tikai šajā vasarā, bet vispār. Var jau būt, ka to manu tikai tagad.
– Vai sabiedrība tik tiešām nevar iztikt bez aktiera darba un teātra? Teātri latvieši gājuši skatīties gan juku laikos, gan kara gados…
– Domāju, ka katra cienījama profesija, ko dari no sirds, ir svarīga, ne tikai aktiera darbs. Ja ir pieprasījums, tātad tas ir vajadzīgs. Izzūd darbi bez pieprasījuma.
– Vai Liepājas teātris sevi jūt kā vienotu organismu, esat visi kopā?
– Nespļauj akā, no kuras pats dzersi! Ja tā nebūtu, arī es te nebūtu. Es te nepaliktu, ja nejustos piederīgs. Esmu liepājnieks, Liepāja mani ir labi adoptējusi. Tomēr mīļa man ir visa Latvija.
