Boriss Teterevs: Tērēt naudu – tas ir ļoti, ļoti grūti 8
Saldā uzvaras garša
AUTORI:VITA KRAUJA, VALDIS BĒRZIŅŠ
Mākslas muzejā “Rīgas birža” no 25. marta līdz 16. jūlijam pirmo reizi Baltijas reģionā ir skatāma izstāde “PRADO 12 raksturi” – pasaulslavenu mākslinieku divpadsmit meistardarbi, kas Spānijas lielākajā muzejā “Prado” gadsimtu laikā priecējuši miljoniem skatītāju. Rīdziniekiem un Rīgas viesiem ir unikāla iespēja skatīt dažādu laikmetu mākslas ģēniju – Paolo Veronēzes, Antonisa van Deika, Pītera Paula Rubensa, Bartolomē Estevana Muriljo, Fransisko de Goijas u. c. autoru – veidotos sieviešu portretus. PRADO kolekcijas izstāde ir mecenātu Borisa un Ināras Teterevu īpašais dāvinājums Latvijas simtgadei, un tā ideju ir izlolojis Boriss Teterevs. Izstādes patronese ir eksprezidente un Madrides kluba prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
– Boris, ko jums pašam nozīmē šī izstāde “Rīgas biržā”?
Boriss Teterevs: – Tā ir kā uzvara. Uzvara pār Prado muzeju. Un, ja par spīti visiem šķēršļiem tev izdodas gandrīz vai neiespējamais, tad šī uzvara ir ļoti, ļoti salda. Prado muzejs ir nopietns, eiropeisks, mazliet snobisks, viens no pasaulē pašiem ievērojamākajiem. Pat sapnis par to, ka Prado muzejs uz Rīgu varētu atvest savus šedevrus, ir no fantāzijas pasaules. Turklāt vēl, ņemot vērā no iepriekšējiem laikiem iedibinājušās attiecības starp Latviju un Spāniju, kas nebūt nav vienkāršas. Taču, par laimi, no politiskiem jautājumiem izdevās izvairīties.
Šai izstādei ir sava priekšvēsture. Viss sākās ar to, ka pasaules līderu alianses “Madrides klubs” prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ierosināja arī mani uzaicināt šajā klubā. Tas ir ļoti prestižs, zināms kā bijušo pasaules prezidentu un premjerministru, pasaulē pazīstamāko personību klubs. Un tā vienā no sanāksmēm man apvaicājās, ko jūs, doktor, (pēc izglītības Boriss Teterevs ir ārsts. – V. K.) vēlētos pilsētā redzēt? Kā jau vienmēr, atteicu, ka pastaigāšos pa muzejiem, noteikti apmeklēšu “Prado”… Bet vai nevēlaties tikties ar muzeja direktoru? Nodomāju – kāpēc ne? Droši vien būs interesants cilvēks. Sarunai mums atvēlēšot piecpadsmit, divdesmit minūtes. Lai būtu. Mani sagaidīja stalts spāņu kungs, kā jau cēlies no Romas aristokrātiem (Migels Sugasa. – V. K.). Sarunā pagāja piecpadsmit minūtes, tad pusstunda, stunda… Mēs norunājām gandrīz divas stundas. Un šķietami aukstais aristokrāts pamazām atvērās, atmaiga, līdz manā priekšā nostājās sirsnīgs un pretimnākošs cilvēks. Un starp mums, diviem mākslas zinātājiem, par kādu atļaušos uzskatīt arī sevi, jo jau sešus gadus studēju mākslas vēsturi, arheoloģiju un mitoloģiju, izraisījusies saruna aizvirzījās par mākslu, dzīvi, Latviju, Spāniju, par mīlestību, draudzību un tamlīdzīgām cilvēciskām vērtībām. Tajā brīdi man radās ideja – bet kā būtu, ja Prado muzejs savus šedevrus atvestu uz Rīgu? Zināju, ka Japāna uz šādu pašu lūgumu nupat bija saņēmusi atbildi – citu reizi… Tātad no manas puses lūgt ko līdzīgu bija galīgi neprātīga doma. Taču tā mani bija ļoti pārņēmusi. Vēlreiz ievirzīju sarunu par šedevriem un atbildē saņēmu smalkjūtīgu izvairību…. Lai būtu, citreiz. Kad nākamajā sarunā atkal ierunājos par Prado šedevriem un to izstādīšanu Rīgā, muzeja direktors pēkšņi mainīja toni, sakot – bet kāpēc gan ne? Iedomājieties – Japānai viņi nupat bija atteikuši, bet te ierodas kaut kāds Teterevs no mazas Latvijas kā punktiņa uz pasaules kartes un… viss notiek…
– Un kur slēpās šā panākuma atslēga?
