Atkarīgs no dzejas, mīlas, opija. Andris Zeibots, “Krauklis. Jānis Ziemeļnieks” 0
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Romāns “Krauklis” jeb nedaudz improvizēta rakstnieka un dzejnieka Jāņa Ziemeļnieka (1897–1930) biogrāfija ir ārkārtējs notikums latviešu literatūrā. Tas aizsāk jauno Gundegas Repšes ierosināto un izdevniecības “Dienas Grāmata” sarūpēto romānu sēriju “Es esmu…”, kas vēstīs par latviešu literatūras personībām.
Būs arī literatūrvēsturnieku pienesums, gaidām, piemēram, Jāņa Zālīša monogrāfiju par Jāni Ziemeļnieku, bet tikmēr mums drošiem soļiem pietuvojies psihodēliski filozofiskais Andris Zeibots.
Jāatzīmē, ka Zeibots it nemaz nav domājis izklaidēties, sarakstot šo romānu. Ir pamatotas aizdomas, ka rakstnieks pie darba ķēries ar lielu atbildības sajūtu, jo sarūpējis plašu ievadu, kurā attaisno savu darbu.
Vai tas bija nepieciešams? Visdrīzāk – it nemaz, ja nu vienīgi derētu sir-snīgs skaidrojums, kā autors līdz Jānim Ziemeļniekam nonāca tekstuāli. Tā vietā Zeibots piesauc Junga, Freida un paša “okeāniskā es” priekšstatus par zemapziņas dzīlēm, tēliem un radošo dzīves uztveri.
Tā apjomīgais romāns gluži kā zaļš tomāts uz ķekara arvien pildās ar sulām, bet sajust un saprast palīdzētu arī 3/4 no romāna pamatteksta apjoma.
Ar ko īpašs Jānis Ziemeļnieks? Ar savu mīlas liriķa slavu, mazāk pazīstams kā publicists un kritiķis, rakstījis pat prozu. Šīs slavas otra puse ir narkomāna tēls – jaundibinātajā Latvijā 20. gados jau pazīstama, tomēr maz izprasta opija atkarīgā dzīve.
Šķiet, ka Zeibots mēģinājis gan saprast Ziemeļnieka atkarības, gan nedaudz attaisnot tās, tēlojot dzejnieku atkarīgu ne tikai no opija vien. Tikpat “narkotiskas” izrādās arī vēlmes rakstīt, mīlēt vienu konkrētu sievieti (Valdu Mooru) vai mīlēt vispār – nezināmo, jaunajā aprēķinu un svešas domāšanas pasaulē neeksistējošo sievieti.
Kā pretinde šīm visai radošajām atkarībām romānā parādās reālās dzīves dubļi, ar ko nabaga dzejniekam nākas sastapties: “Kālab tādas abstraktas domas – par polītiku, par sabiedrību, par sazin ko vēl – tādā brīdī, kad varbūt atrisināsies visa viņa mūža drāma, kad Valda tiešām atbrauks un viņi nekad vairs nešķirsies!” (109. lpp.) Un šādā tonī skan Zeibota Ziemeļnieks.
Radošas personības traģikomika, kurā atrodas vieta arī divu pretstraumju – laika plūduma uz priekšu un mūžīgās atkārtošanās – sadursmei: tas pirmais būtu mainīgā jaunā, teatrālā kultūra ap Jāni Ziemeļnieku, no kuras viņš it kā atpaliek, nebūdams nedz Aleksandrs Čaks, nedz Eižens Finks, nedz uzņēmīgs bagātas līgavas izredzētais; tas otrais – mūžīgā atkārtošanās – būtu Jānis Ziemeļnieks kā planēta pats par sevi. Bez pavadoņiem, tikai nelielām, bet bīstamām ilūzijām, ka viņš kontrolē atkarību: “Aizmirst. Aizmirst. Aizmirst nevajadzīgās domas par slāpēm.” (184. lpp.)
No romāna noprotams, ka Jānis Ziemeļnieks spēlējās ar nāvi, lēni tuvojoties tai. Nedaudz ironiski, bet diezgan iedarbīgi veidojas dzejnieka ceļš – it kā lai viņš netiktu pie jaunas opija devas, Zeibots neļauj savam varonim nākt mājās, viņu nemitīgi un bieži aizrauj kādi piedzīvojumi, klejojumi, ciemošanās, kas kļūst interesanti un atgādina 20. un 30. gadu latviešu romānu Rīgas sociālpolitiskās ainavas arī lasītājam.
Tikmēr Ziemeļnieku mājās gaida viltotas recepšu blankas, kuras viņš pratis izmantot apbrīnojami viegli. Varbūt romānā ieskanas arī didaktisks brīdinājums mūsdienu rakstniekiem?
Jo dzejnieks narkomāns ir ļoti pateicīga tēma romānam jebkuros laikos.
Tik pateicīga, ka te Zeibots ierauga gan nedaudz erotiskas notis, gan arī periodiski ieskandina dzejnieka spēju redzēt savu nākotni Dubultniekā: “”Jauki, jauki, manu zēn,” maigi nodūdoja Haijalija, baleta svārciņos tērpusies, mazliet iesēdās ceļos un potītēs, turklāt vienlaikus ap sevi veica plašu, līganu žestu, bet Dubultnieks sveicinot pacēla platmali ar līķa puvušas miesas klātu roku.” (279. lpp.) Reti manāms, tomēr naturālisms palīdz Ziemeļnieka faktūras aptveršanai.
“Jau atkal shēmas, jau atkal noteikumi un dokumenti. Kad tas reiz beigsies!” (278. lpp.) – tā saka Ziemeļnieks jau kādu simto reizi romāna gaitā. Ironiskā kārtā nedaudz shematisks veidojas arī romāns, atklājot labas un ne tik pārliecinošas vietas.
Piemēram, amizanta, dzīva ir Aspazijas un Raiņa sadzīves aina, kurā ienāk Jānis Ziemeļnieks (un tāpēc ienāk arī lasītājs!), bet daudz mazāk aizraujoši un derīgi šķiet garie monologi, kurus īsteno Jāņa Ziemeļnieka laikabiedri – radošie vai mazāk radošie un neģēlīgie.
Tie ir kā manifesti, iedzīvināti prozas darbā, bet paralizējoši un egoistiski. Protams, kopā ar stilizāciju, nedaudz atdarinot tā laika Latvijas latviešu valodu, izdodas pārliecinoši, bet pazūd dzejnieks un paliek plakātisks laikmets. Vai tāds bija romāna mērķis? Savulaik intīmāk palūkoties uz Jāni Ziemeļnieku izdevās pat Jānim Plaudim romānā “Ziemeļnieks” (1936), taču tā laika biogrāfisko darbu šodien lasīt ir apgrūtinoši patētiskā toņa dēļ.
Kāds tonis ir Andrim Zeibotam? Tas pretendē uz dvēseles episkumu, tomēr tēmē uz prātu. Tas varētu būt melodisks dziedājums, ja vien būtu prātam aptverams. Un tomēr Andra Zeibota “Krauklis” ir labākais, kas mums pašlaik par Jāni Ziemeļnieku lasāms, un šis lielais piemineklis vēl ilgi paliks nemainīts.
