Terapija var būt ilga 1
Dziļā jeb psihodinamiskā psihoterapija parasti ilgst divus gadus, taču dažos gadījumos tā turpinās astoņus, deviņus un vairāk gadus. Apkārtējiem tas nereti šķiet pārāk ilgi, rodas aizdomas par atkarību no speciālista, nespēju pašam tikt galā ar savām problēmām.
“Katrs gadījums jāvērtē atsevišķi. Ilgstoša psihoterapija var liecināt par atkarību, bet tikpat labi pacientam pašā sākumā bijuši lieli traucējumi. Manā pieredzē garākā terapija, kas bija ļoti veiksmīga, ar pārtraukumiem noritēja aptuveni 14 gadu. Pacients dzīves sākumposmu bija pavadījis emocionāli traumētā stāvoklī, tāpēc viņam bija attīstījušās diezgan nopietnas somatiskas slimības. Līdzīgas problēmas bija arī viņa māsai, jo abi nāca no vienas ģimenes. Taču viņa pateica, ka psihoterapijā neies, ārstēsies ar zālēm. Brālis, pateicoties psihoterapijai, ne mirkli neapstājās savā attīstībā: izglītībā, karjerā, arī ģimenē, jo, uzlabojoties savstarpējo attiecību veidošanas prasmēm, kļuva aizvien brīnišķīgāks dzīvesbiedrs un tēvs. No viņa šī izaugsme prasīja atvēlēt vienu, bet kādu laiku arī divas reizes nedēļā personiskajai psihoterapijai. Māsai, kura ārstējās ar zālēm, pēc dažiem gadiem psihisko traucējumu dēļ piešķīra invaliditāti. Zinot, ka tas pats varēja notikt ar brāli, 14 gadi vairs nešķiet tik daudz. Kvalitatīvs psihoterapijas process ievērojami uzlabo dzīves kvalitāti. Ja pie ārsta ierodas 30 vai 40 gadu vecumā, vēl vismaz puse mūža ir priekšā. Ir taču svarīgi, kādā kvalitātē to nodzīvo. Taču pie mums, Psihosomatikas klīnikā, ierodas arī pacienti, kuriem ir 80 un vairāk gadu, jo mūža izskaņu grib nodzīvot skaistāk un priecīgāk,” stāsta psihoterapeite.
Reizēm atkarībai jāparādās
Psihoterapeite stāstīja, ka Latvijā diemžēl ir daudz atkarīgas personības struktūras cilvēku, kam raksturīga pastāvīga pasīva pakļaušanās citiem, ļaujot viņiem savā vietā izlemt gan būtiskus, gan ne tik nozīmīgus dzīves jautājumus. Šie cilvēki nespēj paļauties tikai uz sevi un bez citu palīdzības pieņemt lēmumus, baidās uzņemties atbildību un izrādīt iniciatīvu, apšauba savu viedokli. Atkarīga personība iekšēji jūtas nevarīga un nekompetenta. Tipiska frāze – ko nu es, labāk lai viņš iet un dara! To mēdz dēvēt par iemācītas bezpalīdzības sindromu.
Sākot psihoterapiju, šādu personības traucējumu gadījumā sākumā izpaužas atkarība arī no psihoterapeita, proti, vēlme atbildību par savu dzīvi un lēmumiem uzvelt viņa pleciem. Psihoterapeits ar savām metodēm šos traucējumus ārstē.
Un kā skaidrot to, ka pacienti mēdz iemīlēties savā psihoterapeitā? “Tā uz brīdi var šķist, taču tā ir nevis īsta iemīlēšanās, bet ar pagātnes jūtu pārnesi saistīts process. Tāpat pacientam var šķist, ka ārsts uz viņu ir dusmīgs vai atraidošs. Var rasties ļoti dažādas izjūtas, ar kurām attiecīgi tiek strādāts.”
36,6 °C konsultante GUNTA ANCĀNE,ārste psihoterapeite, profesore
