Kā pazīt atkarību 1
Jautāta, vai nespēja sagaidīt nākamo sesiju liecina par atkarību, psihoterapeite Gunta Ancāne skaidro: “Pēc viena simptoma nevar spriest. Tā var būt un var nebūt atkarība. Situācija jāvērtē kopumā.”
Ir normāli, ja pacientam ar psihoterapeitu veidojas emocionāla, cieša un intīma saikne, viņš jūt paļāvību un uzticēšanos, jo tikai tad spēj atklāti runāt par grūtiem pārdzīvojumiem, kas saistīti ar bailēm, kaunu vai vainas izjūtu, un ārstniecības process var noritēt sekmīgi. Tā nav atkarība.
Psihoterapijai piemīt savs šarms, tāpēc nav nekas neparasts, ja pacients gaida nākamo vizīti. Ja viņam iepriekš bijis ļoti interesanti saprast par sevi kaut ko jaunu un tagad jūtas ieintriģēts, kā terapeits palīdzēs interpretēt nākamo lietu, ko šoreiz par sevi varēs uzzināt, tas liecina par labu, produktīvu terapijas procesu, nevis atkarību.
“Bieži vien, kad ģimenes ārsts vai kāds cits iesaka iziet psihoterapiju, cilvēks nejūtas drošs, vai vērts iesaistīties procesā – ja nu būs ļoti smagi, atklāsies, ka esmu slikts?! Patiesībā cilvēks par sevi parasti uzzina daudz ko izskaidrojošu, atvieglojošu un patīkamu. Par to, kas sāpējis, uz ko skatījies relatīvi vienpusēji un kā vēl var paraudzīties uz to. Par neapjaustām un neizmantotām spējām un iespējām, kuras var padarīt dzīvi skaistāku, krāsaināku un sulīgāku. Tāpēc var saprast, ka cilvēks gaida nākamo vizīti,” skaidro Gunta Ancāne.
Taču, ja pacients nevar vien sagaidīt nākamo sesiju, jo baidās pieņemt lēmumu vai izdarīt izvēli, pirms nav apspriedies ar psihoterapeitu un saņēmis viņa svētību, tā gan ir atkarības pazīme. Arī vēlme bieži telefoniski vai citādi sazināties ar psihoterapeitu var par to liecināt. Protams, retu reizi šāda vajadzība var rasties, piemēram, cilvēka dzīvē notiek negaidīta krīze.
