Noskaidrojām, cik liels ir risks veidoties atkarībai no psihoterapeita, kāpēc tā notiek un kā pacients var sevi pasargāt, lai speciālists nekļūtu par vienīgo glābiņu, tiklīdz jāpieņem lēmums vai dzīvē rodas jelkādi sarežģījumi.
Interneta diskusijā par atkarību no psihoterapijas kāds foruma lietotājs bija paudis viedokli, ka jebkura psihoterapeita mērķis ir palīdzēt pacientam tikai tik daudz, lai uzsēdinātu uz adatas un cilvēks pie viņa būtu spiests nākt gadiem ilgi, nodrošinot pastāvīgus ienākumus. Viņš psihoterapeitu ne reizi neesot apmeklējis un negrasoties to darīt. Pārsteidzoši daudz lietotāju bija līdzīgās domās, tāpēc lūdzu Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas klīnikas vadītāju, ārsti psihoterapeiti, profesori Guntu Ancāni komentēt interneta vietnē populāro viedokli.
“Tas izskatās apmēram tā: šo grāmatu neesmu lasījis, bet man ir viedoklis. Nedomāju, ka vajadzētu gari un plaši analizēt kāda patoloģiskās bailes un fantāzijas. Vienīgais, ko varu teikt – ceru, ka cilvēks kādreiz vērsīsies pēc palīdzības. Lai sāktu psihoterapiju, paradoksālā kārtā ir vajadzīga nevis nauda, bet gan drosme un uzņēmība. Cilvēki, kuri ārstniecības procesam vēl nejūtas gatavi, mēdz par to izteikties kā lapsa par vīnogām ģeniālajā Ēzopa fabulā. Rudaste ieraudzīja vīnogas, kas izskatījās sulīgas un garšīgas, taču, nevarēdama tās aizsniegt, devās prom, paziņojot, ka tās tik un tā ir skābas un negatavas. Devalvēt (nonievāt – red.) to, ko nevari iegūt, ir mūžsens psihiskais aizsargmehānisms.”
“Ja psihoterapeits profesionāli veic savu darbu, atkarība no viņa nevar rasties, jo viens no ārstniecības procesa galvenajiem uzdevumiem ir gluži pretējs – palīdzēt pacientam iegūt neatkarības izjūtu, kas ļauj pašam dzīvot savu dzīvi, pieņemt lēmumus un izdarīt izvēles, neraizējoties, ko par to teiks citi. Vēlreiz uzsveru: ja darbs tiek veikts profesionāli, paaugstinās pacienta pašvērtējums un pašcieņa, kas automātiski mazina viņa atkarību no citiem, tostarp no ārsta,” skaidro Gunta Ancāne. “Ja pacientam no psihoterapeita izveidojas atkarība, tas nozīmē, ka viņš savu darbu nav veicis gana profesionāli. Diemžēl Latvijā par psihoterapeitiem sevi bez pamata sauc arī tie, kuriem šis apzīmējums nepienākas. Šajā ziņā likumdošana nav īsti sakārtota, tāpēc ir diezgan daudz biedrību, asociāciju, grupu un grupiņu, kur pēc īsākas vai garākas apmācības izsniedz psihoterapeita sertifikātu. Bieži vien pacientam šķiet, ka viņš ir izraudzījies profesionāli, lai gan patiesībā tā nav. Pašlaik vienīgais drošais kritērijs, kā izvēlēties ārstu psihoterapeitu ar labām zināšanām, ir Latvijas Ārstu biedrības izdots sertifikāts. Neviens to nav ieguvis dziedādams un dejodams. Ir jāizpilda diezgan augstas prasības. Sertifikāts psihoterapeita specialitātē tiešām ir nopietna darba, pūļu, zināšanu un prasmju rezultāts. Tāpēc gribētos domāt: ja pacients izvēlas ārstu psihoterapeitu, kuram šis sertifikāts ir, par atkarības veidošanos jābīstas nebūtu. Bet, ja kādu iemeslu dēļ pacients nolemj iet pie tā, kuram nav LĀB sertifikāta, nav zināms, cik profesionāli cilvēks strādā. Pilnīgi iespējams, ka pie tāda var veidoties atkarība.”
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
