Mostas greizsirdība 1
Ļoti bieži viņu kritizēju, izteicu pārmetumus. Atklāju, ka man ir grūti uzticēties, jo terapijas gaitā nejūtu uzlabojumu. Šķita, ka reizēm terapeite jutās personīgi aizskarta, bija dusmīga, nevis kā profesionāle bezkaislīgi skatījās uz manām emocijām kā analizējamo materiālu.
Terapijas sākumposmā viņa samērā daudz iesaistījās sarunā, bet tad aizvien mazāk. Reizēm pati sevi analizēju, taču viņa manā monologā iejaucās minimāli. Bieži šķita, ka vāros pati savā sulā, lielākoties šaubās vai neizpratnē par kaut ko savā dzīvē. Gribēju dzirdēt konkrētas atbildes, uzzināt risinājumu, tomēr tas nenotika. Reiz, kad pārmetu atbalsta trūkumu, terapeite teica, ka esmu atnākusi nevis uz atbalstošu terapiju, bet gan analīzi.
Trauksmes dēļ bija grūti veikt darba pienākumus. Reizēm vienkārši sēdēju un raudāju. Ļoti mocījos šajās attiecībās, taču vienlaikus nespēju no tām aiziet – šausmīgs iekšējs konflikts! Domāju, biju grūta kliente. Vairākkārt psihoterapeitei jautāju: varbūt viņa nezina, ko ar mani darīt tālāk, varbūt labāk terapiju pārtraukt? Taču viņa nevienā brīdī to neatzina. Kad sūdzējos, ka vairs nespēju savas izjūtas izturēt, teica, ka jārok tālāk, jāturpina tās pētīt. Ja jau tagad nevaru izturēt, kā gan varu iet dziļāk?!
Reiz ar terapeiti netīšām saskrējāmies kādā pasākumā. Tiklīdz ieraudzīju, visu laiku uzmanīju. Viņa bija kopā ar paziņām. Kad mani ievēroja, sasveicinājāmies. Jutos nenormāli greizsirdīga, ka viņa savu uzmanību velta citiem. Pēc tam zvanīju un teicu, ka vairs nevaru izturēt šīs izjūtas.
Vēlāk sesijā viņa teica, ka tā ir pārnese*, ka šīs izjūtas patiesībā nav pret viņu, bet neko vairāk nepaskaidroja.
Dzīvē es ļoti pieķeros cilvēkiem. Terapeite uzsvēra – ir normāli, ka atkarīgas attiecības tiek piedzīvotas arī terapijā un tās būtu jāizdzīvo. Bet cik ilgi var mocīties? Manā gadījumā pagāja astoņi mēneši un labāk nekļuva.
Konsultējoties psihiatre teica, ka, viņasprāt, attiecības ar psihoterapeiti jau kļuvušas emocionāli vardarbīgas un no tādām steigšus jābēg. Gluži kā no varmācīga vīra.