Mēģinājums piesaisti saraut 1
Vasarā izlēmu ieturēt pauzi psihoterapijā. Terapeite teica, ka tas nebūtu īsti labi, taču vienalga paliku pie sava. Biju stāstījusi par savām izjūtām psihiatrei, kura ieteica mainīt psihoterapeitu. Brīvajā mēnesī nolēmu mēģināt. Četras reizes aizgāju pie cita terapeita, ar kuru pārrunāju savas grūtības un situāciju ar mokošo terapijas procesu. Viņš šķita izbrīnīts, ka man bijušas trīs sesijas nedēļā. Pie jaunā terapeita jutos labi, taču, protams, nezinu, vai tā būtu arī ilgtermiņā. Vienlaikus ļoti trūka iepriekšējās terapeites. Kad pēc mēneša pie viņas atgriezos un atklāju, ka vēlos terapiju beigt un pārtraukuma laikā esmu sākusi apmeklēt citu speciālistu, viņa izturējās tā, it kā tas būtu kārtējais notikums, kas jāanalizē. Skaidroja, ka psihoterapiju, kas ilgusi vairākus gadus, nevar pārtraukt vienā dienā, jo psihei tas būtu traumējoši. Nepieciešami vismaz trīs vai četri mēneši. Smago izjūtu dēļ man šķita neiespējami terapiju turpināt, tomēr vienlaikus jutu klusu cerību, ka viss var atrisināties un man var kļūt vieglāk. Nolēmu pie viņas vēl palikt.
Turpinot nākt uz sesijām, kādreiz kļuva vieglāk, taču kopumā izjūtas nemainījās. Decembrī terapeite paziņoja, ka Ziemassvētku brīvdienās terapijā būs pauze. Vaicāju, vai manai psihei tas nebūs traumējoši. Viņa atbildēja, ka tas jāiztur, ar brīvdienām jārēķinās. Prasīju, vai viņa vismaz domās par mani šajā laikā. Atbilde bija apstiprinoša. Apziņa, ka šīs attiecības ir abpusēji nozīmīgas, palīdzēja izturēt pārtraukumu.
Radās šaubas gan par terapeites kompetenci, gan viņu kā cilvēku. Vai patiešām vēlas man palīdzēt? Varbūt viņa ir ieinteresēta uzturēt šīs attiecības, lai gūtu materiālu labumu? Varbūt negrib mani laist vaļā, jo esmu īpašs gadījums, par kuru viņa raksta zinātnisku darbu?
