Atkarība no spēlēm un azartspēlēm rodas tikpat ātri kā no narkotikām. Kā palīdzēt 0
Azartspēļu atkarība (spēļu atkarība)
Šobrīd azartspēļu industrijas pasaule ir tik attīstīta, ka ar to aizraujas arvien vairāk cilvēku. Azartspēles viennozīmīgi var izraisīt atkarību. Taču pie spēļu atkarības var novest arī datorspēles, kuras pieejamas visu vecumu cilvēkiem, tostarp bērniem.
Azartspēļu atkarības rašanās iemesli
Katram cilvēkam iemesls var būt visai individuāls, tomēr var nosaukt galvenos iemeslus, kāpēc rodas azartspēļu atkarība, skaidro psihologs Igors Ļubačevskis.
1. Vientulības sajūta. Vientulība liek cilvēkam pirmo reizi pievērsties spēlei un tās laikā iegūtie iespaidi un emocijas vilina atgriezties pie tās vēlreiz.
2. Neapmierinātības sajūta. Šī sajūta liek cilvēkam parādīt sevi spēlē. Ja cilvēks ir nepietiekami realizējies reālajā dzīvē, neapmierināts ar sevi, viņš cenšas izpausties spēlē, kurā ir daudz vieglāk kļūt par uzvarētāju nekā reālajā dzīvē. Jo veiksmīgāki viņa rezultāti spēlē, jo vairāk viņš vēlas atgriezties atkal un atkal.
3. Vieglas peļņas sajūta. Tas galvenokārt attiecas uz spēļu automātiem, kazino u.tml. Vienu reizi laimējis un piedzīvojis adrenalīna pieplūdumu no tik viegli iegūtas naudas, cilvēks mēģina atkārtot savus panākumus spēlē, kas bieži vien neizdodas.
4. Cilvēkiem, kam ir kāda cita atkarība, piemēram, narkotikas, alkohols, ir lielāks risks kļūt atkarīgiem no azartspēlēm.
5. Dažādu pakāpju un veidu psihiskie traucējumi. Cilvēki, kuri reiz ārstējuši garīgās veselības traucējumus, ir pakļauti arī tādai slimībai kā azartspēļu atkarība.
Jāatceras, ka azartspēļu atkarība ir diezgan nopietna problēma. Ja esat novērojuši šīs atkarības pazīmes radiniekiem vai draugiem, nekavējoties jārīkojas. Pretējā gadījumā azartspēļu atkarība var radīt neatgriezeniskas sekas.
Azartspēļu problēmas risināšana ietver atkarības cēloņu noteikšanu un to savlaicīgu novēršanu. Patiesībā azartspēļu atkarība ir atrisināma problēma. Lai to atrisinātu, nepieciešama cilvēka, kas piedzīvo spēļu atkarību, rehabilitācija.
Azartspēļu atkarības pazīmes ir ļoti līdzīgas narkomānijas un alkoholisma pazīmēm
• Palielināta uzbudināmība;
• Pārmērīga nervozitāte;
• Aizkaitinājums;
• Nepamatotas dusmas;
• Apātija pret apkārtējiem cilvēkiem un lietām;
• Nespēja kontrolēt sevi (ieskaitot nespēju pārtraukt spēli gan pēc uzvaras, gan pēc pastāvīgiem zaudējumiem);
• Samazināta interese par dzīvi ārpus spēles;
• Spēlē pavadītā laika pieaugums;
• Tā saucamās “lomkas”, ja nav iespējas spēlēt;
• Neatvairāma vēlme atgriezties spēlē atkal un atkal;
• Arvien straujāka nespēja pretoties kārdinājumam atkal uzspēlēt;
• Izklaidība, visas domas par spēli (atceras iepriekšējās spēles, plāno turpmākās likmes, domā par to, kā atrast naudu nākamajai spēlei);
• Uzbudināmība spēlējot un likmju paaugstināšana;
• Grūtības pārtraukt spēli vai centieni kontrolēt tās gaitu;
• Trauksme un aizkaitinājums, ja jāsamazina likmes vai jāpārtrauc spēle;
• Garastāvokļa uzlabošana ar spēles palīdzību, lai aizbēgtu no savām problēmām (izvairītos no vainas sajūtas, trauksmes, depresijas);
• Mēģinājums atgūt zaudēto nākamajā dienā pēc zaudējuma;
• Ģimenes locekļu vai terapeita maldināšana, lai noslēptu savu patieso aizraušanos ar spēli;
• Pretlikumīgas darbības kā viltošana, krāpšana, zādzība vai piesavināšanās, lai finansētu spēli;
• Tāda riska uzņemšanās spēlē, kā dēļ zaudē darbu, tuvos draugus, iespēju kāpt pa karjeras kāpnēm vai izglītoties;
• Naudas aizņemšanās no draugiem, paziņām, radiniekiem, lai nomaksātu parādus, kas radušies no spēles.
Azartspēļu atkarīgais parasti piedzīvo četras stadijas:
1. Uzvaru stadija – spēle ik pa laikam, sapņi par laimestiem, pieaugošas likmes, lieli laimesti.
2. Zaudējumu stadija – tikai spēle, aiziešana no darba, lieli aizdevumi, neapmaksāti parādi, pārkreditācija, meli.
3. Izmisuma stadija – sabojāta reputācija, sakaru saraušana ar ģimeni, draugiem, nožēla, citu vainošana, panika, darba zaudēšana, nelikumīgas darbības.
4. Bezcerīga stadija – izmisums, bezizejas sajūta, pašnāvības domas un iespējamie mēģinājumi, aresti, alkohols, emocionāls sabrukums un neprāta simptomi.
Jāatceras, ka azartspēles galvenokārt ir atkarība, un tā jāārstē.
Ko darīt un kā palīdzēt?
Atkarība no spēles rodas tikpat ātri kā atkarība no narkotikām. Pirmo reizi uzspēlējot un sajūtot prieku, gandarījumu no procesa, cilvēks pieķeras šīm emocijām un vēlas tās piedzīvot atkal un atkal. Spēles laikā izdalās adrenalīns un smadzenes sāk ražot lielu daudzumu iekšējo narkotiku – endorfīnus – laimes hormonu. Gaidot uzvaru, cilvēks jūt eiforiju un, ja uzvar, sajūtas varens un spēcīgs. Mainās psihe un arī personība. Uz mēģinājumiem atraut viņu no spēles, cilvēks sāk reaģēt agresīvi. Viņš kļūst viegli aizkaitināms, dusmīgs un vienaldzīgs. Atkarība progresē – pieaug spēles biežums un likmju lielums. Mēģinājumi nespēlēt vai veicināt smagu depresiju un nervu sabrukumu, kas (it kā) izzūd, kad cilvēks atgriežas spēlē.
Kas tālāk? Kontroles zaudēšana pār sevi, aizvien pieaugošie parādi, izpostītās attiecības, problēmas darbā, depresija, vēlme atgūt visus līdzekļus, izmisums sakarā ar nespēju izkļūt no šī strupceļa, degradācija, noziegumi.
Bieži spēlētājs nespēj saprast, ka viņš ir slims, kamēr patiešām nenogrimst līdz pašai apakšai. Un tikai tad viņam rodas vēlme mainīt savu dzīvi un mainīt sevi. Pašam tik galā ar šo problēmu ir diezgan grūti, labāk lūgt kvalificētu speciālistu palīdzību.
Neskatoties uz šķietamo atsvešināšanos, ģimenes atbalsts ir ārkārtīgi svarīgs. Galu galā varbūt tieši tuvinieku mīlestības un sapratnes trūkums, bezjēdzības un nenozīmīguma sajūtas, mazvērtības kompleksi bija viens no iemesliem, kādēļ viņš kļuva par spēlētāju.
Tomēr atbalstu nedrīkst sajaukt ar izdabāšanu viņa iegribām un problēmu atrisināšanu. Nevajag ļauties provokācijām un šantāžai, kuros pieprasa naudu. Tuvinieki var palīdzēt, ja nelaimē nenovēršas no atkarīgā, atbalsta viņu morāli, pārliecina apmeklēt psihoterapeitu vai pievienoties anonīmo spēlētāju grupai. Nevajadzētu skaļi pārliecināt viņu, ka viņš ir slims, un viņam vajag “ārstēt smadzenes”, labāk akcentēt viņa nervozitāti un uzbudināmību, par kuru tu pārdzīvo.
Psihoterapeiti un psihologi strādā ar atkarīgiem pacientiem, izmantojot individuālas sarunas, lai noskaidrotu iemeslus, kas noveduši cilvēku pie spēlēšanas, un pēc tam veiktu koriģējošo darbu. Sedatīvie līdzekļi palīdz novērst abstinences sindromu. Kopumā terapeita uzdevums ir palīdzēt pacientam veidot jaunu vērtību sistēmu un jaunu attieksmi pret sevi un citiem, izvirzīt dzīvē jaunus mērķus un atrast jaunus veidus, kā gūt prieku.
Avots: all-psy.com
