“Atkarība no pretsāpju zālēm, slimības lapa ik nedēļu un asiņu spļaušana!” Aigas stāsts, sadzīvojot ar migrēnu 0
“Vēl līdz šim brīdim īsti nespēju noticēt un saprast, kā es – centīgā darbiniece, kārtīgā sieva un trīs bērnu mamma – varēju nonākt līdz šādam stāvoklim,” atceroties pašu dziļāko krīzes momentu un dziļu depresiju saistībā ar savu ilggadējo progresējošo slimību migrēnu, atmiņās dalās 37 gadus vecā valmieriete Aiga Grīnberga.
Pretsāpju zāles, injekcijas, ātrie
Galvassāpes Aigu mocījušas jau skolas laikā, kopumā vairāk nekā 20 gadu. Sākumā vēl varēja izlīdzēties ar parastajām pretsāpju tabletēm. Ar laiku sāpes kļuvušas arvien uzmācīgākas, stiprākas un biežākas.
Bija jālieto stiprāki pretsāpju līdzekļi, un, kad tabletes vairs nelīdzēja, Aigai sāka injicēt pretsāpju līdzekļus. Protams, paralēli tam tika iets pie ārstiem un meklēts sāpju iemesls. Rezultāts – stress, pārslodze. Laiks ritēja, sāpes nemitējās.
Jau vēlāk (aptuveni pirms 10 gadiem) atkal sekoja apmeklējums pie neirologa, tika veikti izmeklējumi un diagnosticēta migrēna, papildus tam jau bija izveidojusies atkarība no medikamentiem. “Par laimi, sekojot stingriem ārsta norādījumiem, no pretsāpju ripiņu atkarības pamazām atvadījos, taču tas nenācās viegli,” atzīst Aiga.
Migrēnas lēkmēm tika izrakstīti speciāli medikamenti, kuri sākumā nostrādāja tīri labi, taču vēlāk arī tie vairs nelīdzēja. Stiprās galvassāpes pavadīja slikta dūša un vemšana. Reizēm sekoja ilgstoša rīstīšanās, izspļaujot siekalas ar asins piejaukumu.
Reizēm bijis tik slikti un sāpes tik neciešamas, ka saukta ātrā palīdzība. Paralēli Aiga meklēja alternatīvas ārstēšanas metodes: ajurvēda, homeopātija, adatu terapija. “Tās visas ir labas, un uz brīdi lēkmes man arī mazinājās. Citiem šīs ārstēšanas metodes palīdz pat ļoti labi. Taču ar mani bija citādi. Šajā laikā dzima bērni (meitiņai 9 gadi, dvīņu puikām 8 gadi), vēlāk arī atgriešanās darbā – enerģija, spēks, uzmanība bija vajadzīgi vēl vairāk. Visa kā bija par daudz. Es pakāpeniski izsīku…”
Pieaugoša vainas sajūta un depresija
Visdziļākā saasinājuma brīdī migrēnas lēkmes jau bija sasniegušas dramatiskus apmērus – regulāri vismaz vienreiz nedēļā. Šajā laikā Aiga jau bija sākusi strādāt apdrošināšanas kompānijā. Tā kā migrēnas lēkmes bija aptuveni reizi nedēļā, viņa regulāri bija spiesta kavēt darbu.
“Tas šausmīgākais bija tas, ka man nepārtraukti bija vainas sajūta – vismaz reizi nedēļā kolēģiem nācās mani aizstāt, jo man bija slikti. Lai arī neviens neko tieši nepārmeta, jutos slikti par to, ka, lai cik ļoti gribēdama, savu darbu pati padarīt nevaru,” atceras Aiga.
Slimības lapas ņemšana reizi nedēļā jau bija kļuvusi par normu.
Stiprajām un regulārajām galvassāpēm pamazām pievienojās arī depresija. Sāka mazināties dzīvesprieks un vēlme darīt lietas, kuras kādreiz sagādāja prieku. Aiga pati sev likās nekam nederīga – darbu viņa nespēja veikt, kā normālam darbiniekam pienākas.
Arī mājās, kad sāpēja galva, savus pienākumus viņa nevarēja pildīt – ne pagatavot vakariņas, ne aizvest bērnus uz bērnudārzu. “Spēju tikai gulēt gultā ar slapju lupatu uz pieres un bēdīgi apcerēt – tālāk strenči (psihoneiroloģiskā slimnīca Valmieras pusē) vai kapi…” skarbo realitāti neslēpj Aiga.
Aiziešana no darba un darbs ar sevi
Aiga saka, ka izšķirošais mirklis izejai no visdziļākās krīzes bedres bijis ģimenes, konkrēti – vīra atbalsts. Vīrs teicis, ka viņam mājās vajadzīga sveika un vesela sieva, tādēļ abi kopīgi pieņēma lēmumu par to, ka Aiga savas darba attiecības pārtrauks – būs mazāk stresa, mazāk pašpārmetumu un vairāk laika un spēka sevi veltīt ģimenei.
Tagad, kad jau pagājuši četri gadi, kopš viņa vairs neiet uz darbu, Aiga atzīst, ka aiziešana no algota darba pati par sevi vien neko nebūtu atrisinājusi. “Ja tevi ir piemeklējusi kāda nopietna slimība, tev ir jāsaprot, kāpēc tev tā ir, kāpēc tā jūties un ko Tu vari mainīt?”
Pēdējo gadu laikā, lai izprastu sevi un savu slimību, Aiga apmeklējusi dažādus pašizaugsmes kursus un apmācības programmas, dažādas garīgās prakses, meditācijas. Vērtīgas bijušas arī Pētera Kļavas lekcijas: “Paņēmu no šīm dažādajām mācībām to, kas man ir vajadzīgs, lai pieņemtu un saprastu sevi un galvenokārt – pieņemtu savu slimību un iemācītos sadzīvot ar to tā, lai baudītu pilnvērtīgu dzīvi!” Bet pats galvenais ir uzstādīt diagnozi, ievērot disciplīnu un veikt laicīgu profilaksi.
Patlaban Aiga mācās pašdisciplīnu un regulāri raksta dienasgrāmatu, kurā fiksē savas sajūtas, un iesaka to darīt arī citiem migrēnas pacientiem.
Vērojama jūtama veselības un pašsajūtas uzlabošanās. Pieraksti liecina, ka sāpes ir saistītas ar svārstībām hormonos. “Ja nedēļu vai divas varu nodzīvot bez sāpēm – tas jau ir ļoti labi! Protams, arī šobrīd neiztieku bez medikamentiem, ar ārsta palīdzību man ir piemeklētas zāles migrēnai, bez kurām no mājas vispār neizeju. Lēkmes ir palikušas vieglākas: ja kādreiz man no kalendāra bija jāizsvītro vairākas dienas mēnesī, tad tagad, laikus iedzerot zāles un dažas stundas miega, es varu turpināt savas dienas gaitas.”
Vienlaikus migrēnas paciente atzīst, ka ļoti svarīgs ir pašu tuvāko cilvēku – ģimenes un draugu atbalsts. Tāpat arī liela nozīme ir ārstam, kuram var uzticēties, par šo īpašu paldies sakot ģimenes ārstam Saleniecei un neirologam Martinovai.
Šobrīd Aiga sevi sauc par mājsaimnieci, kura strādā tikai tad, kad tas ir nepieciešams ģimenes uzņēmumam. Vairāk nodarbojas ar lietām, kas sagādā prieku. Tomēr pats svarīgākais migrēnas veiksmīgai kontrolei ir diagnozes uzstādīšana, disciplīnas ievērošana un laicīga profilakse, tad arī hroniskas slimības gadījumā iespējams kvalitatīvs un priekpilns dzīvesveids.
