Atkalredzēšanās ar kluso dabu 0
Līdz 16. aprīlim Jūrmalā izstāžu zālē “Inta un Imants Ozoliņi” skatāma izstāde “Klusā daba”, kas ir vienreizējs notikums latviešu mākslā. Klusā daba atsevišķi nekad nav izcelta pēdējos divdesmit un pat vairāk gadus. Parasti klusās dabas gleznas tiek demonstrētas jaukto mākslas darbu izstādēs vai mākslinieku personālizstādēs, bet ne atsevišķi izceļot šo mākslas žanru.
Jūrmalnieki atkal ir pirmie, kuri atrada iespēju izstādīt un nodot skatītāju vērtējumam pāri par četrdesmit darbiem no 16 autoriem. Lai uzgleznotu kluso dabu, tāpat kā portretu, jābūt zināmai meistarībai, ne visiem māksliniekiem tāda ir. Vieglāk ir uzgleznot ainavu. Šajos darbos izcelta katra mākslinieka varēšana, viņa savdabīgās, tikai viņam raksturīgākās koloristiskās vērtības, kas vislabāk izpaužas toņu smalkumā. Tā ir katra mākslinieka saikne ar mūsu tautas mākslas tipisko krāsu izjūtu. Savos darbos mākslinieki izmantojuši meistarīgus krāsu papildinājumus, panākot pārsteidzošus efektus.
Darbu autori ir dažāda vecuma mākslinieki, līdz ar to redzamie darbi ir dažādi pēc izpildījuma, jo katram māksliniekam ir sava pieeja izvēlētajai tēmai. Izstādē pārsteidz redzamo darbu krāsainība. Ir spilgti, koši darbi pretstatā klusinātiem. Bez vairākiem vecmeistaru darbiem redzami arī vēl studējošu, topošo mākslinieku darbi, kuriem šī izstāde ir pirmā īstā tikšanās ar skatītājiem, šo darbu vērtētājiem. Visos izstādītajos darbos jūtama mākslinieku intīmāka attieksme pret lietām, priekšmetiem un sev tuvo apkārtni. Vairāki darbi veltīti zvejniecības tēmai, parādot dažādas jūras veltes. Gleznojot kluso dabu, nevar iztikt bez dažādiem sadzīves priekšmetiem gleznā, kas bagātina šo darbu. Tiem jābūt pārdomātiem, lai izceltu gleznā redzamo kluso dabu. Arī šis jautājums izstādē atrisināts pozitīvi. Lai gan aiz loga ir marts un slapjdraņķis, izstādītajos darbos jūtams pavasara tuvums ar pūpoliem, atmiņas par ražīgo un bagāto rudeni un pagājušās vasaras krāšņajiem ziediem.
Izstādē aplūkojami dažādās tehnikās izpildīti darbi un šo tehniku dažādība izceļ izstādes vērtību. Autori nav strādājuši tikai populārās tehnikās – eļļā, akvarelī, akrilā –, ir arī zīmuļa tehnikā un citās grafikas tehnikās. Parasti ir pieņemts, ka glezno uz audekla, kartona, papīra, bet keramiķe Edīte Zvagule klusās dabas tematiku ir risinājusi uz dekoratīviem šķīvjiem.
Izstāde ir interesanta ar to, ka tiek iecelts godā nepamatoti aizmirstais žanrs – klusā daba, kā arī ar tas, ka var salīdzināt, kā glezno vecmeistari un vidējās un jaunākās paaudzes mākslinieki. Žēl, ka izstādē nav demonstrētas klasiķu klusās dabas, piemēram, gleznotāju Nikolaja Breikša, Ādolfa Melnāra u. c. darbi.
