Berlīnē uzņēma ar vērienu – pieczvaigžņu viesnīca, pieņemšana pie mēra. Kā tika atjaunotas baltiešu tiesības startēt zem sava karoga 3
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirmie mēneši pēc Latvijas neatkarības oficiālās atgūšanas 1991. gada augustā aizritēja saspringtā plāksnē arī sporta sabiedrībai.
Centrālais notikums bija Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) atjaunošana Starptautiskajā olimpiskajā komitejā (IOC) un saņemta zaļā gaisma, lai jau gaidāmajā ziemā startētu Albērvilas olimpiskajās spēlēs.
Pirmie laureāti
Kamēr Maskavā no 19. līdz 21. augustam risinājās pučs, vairāki Latvijas sportisti PSRS izlases rindās bija devušies uz pasaules čempionātiem.
Lai gan vēl zem sveša karoga, bet var teikt, ka viņi pirmie jau oficiāli neatkarīgajā Latvijā kļuvuši par pasaules laureātiem – airētājs Ģirts Vilks Austrijā kļuva par čempionu pārairu četriniekā, Uģim Lasmanim – 3×3 olimpiskā čempiona basketbolā Kārļa Lasmaņa tēvam – sudrabs pārairu divniekā, un tāds pats panākums Sarmītei Stonei astoņniekā.
Savukārt kanoe airētājs Ivans Klementjevs Francijā izcīnīja zeltu un sudrabu.
Ģirts Vilks sarunā ar “Latvijas Avīzi” atceras, ka par Maskavā notikušo neveiksmīgo valsts apvērsumu uzzinājis vien “post factum”: “Uz Vīni devāmies pāris nedēļu pirms pasaules čempionāta, tobrīd Maskavā viss bija mierīgi.
Tolaik nebija ne mobilo telefonu, ne komunikācijas, līdz mums informācija par puču, cik atceros, nemaz nenonāca. Koncentrējāmies sacensībām, dzīvojām savu dzīvi.
Par pasaules čempioniem kļuvām otro gadu pēc kārtas, četrus gadus nezaudējām nevienos mačos, un pirmā neveiksme bija 1992. gada olimpiskajās spēlēs, kad netikām finālā.”
Baltiņš stūma golfiņu
LOK tika atjaunota 1988. gadā 19. novembrī, 1990. gada februārī (tātad vēl pirms 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas) IOC pirmo reizi Lozannā uzņēma Baltijas republiku olimpisko komiteju vadību, baltieši aktīvi strādāja, lai tiktu atzīti olimpiskajā saimē, bet tas varēja notikt vien pēc valstiskās neatkarības oficiālas atgūšanas.
Zīmīgais lēmums tika pieņemts IOC izpildkomitejas sēdē 18. septembrī Berlīnē. Toreizējais organizācijas prezidents Huans Antonio Samarančs nedēļu iepriekš sacīja, ka Baltijas valstis jāatjauno olimpiskajā kustībā, un izteica cerību, ka tās jau pēc pusgada piedalīsies Albērvilas ziemas olimpiskajās spēlēs.
Izskanēja gan arī viedoklis, ka baltieši olimpisko atzinību iegūs tikai tad, kad būs kļuvuši par Apvienoto Nāciju Organizācijas locekļiem, un jāteic, ka tas Ņujorkā notika tieši dienā, kad Vācijas galvaspilsētā sākās IOC trīs dienu sesija, proti, 17. septembrī.
Uz Berlīni bija devušies LOK prezidents Vilnis Baltiņš, ģenerālsekretārs Aldons Vrubļevskis un izpilddirektors Arnis Lagzdiņš.
“Bija skaidrs, ka būs lēmums par atzīšanas atjaunošanu, jo politiski atpakaļceļa IOC nebija, tas deva viņiem iespēju ar tīru seju iziet no situācijas,” stāsta Aldons Vrubļevskis.
“Viens no mūsu argumentiem bija, ka 1951. gadā, kad atzina PSRS olimpisko komiteju, nebija neviena lēmuma, ka Baltijas valstu olimpisko komiteju atzīšana tiek apturēta vai izbeigta. Atļaujai startēt Albērvilas olimpiskajās spēlēs bija ārkārtas statuss – saskaņā ar hartu vajag Ģenerālās Asamblejas akceptu, bet to atsevišķi nesasauca, tāpēc IOC locekļiem bija noorganizēts pasta balsojums. Pēc labvēlīga lēmuma uzreiz sākās tehniskie darbi, tajā skaitā turpat Berlīnē mums jau iedeva līgumu par pievienošanos TOP programmai. Viņi bija sagatavojušies, ka trīs četru mēnešu laikā Latvijai jāpiedalās olimpiskajās spēlēs.”
Tajos laikos IOC patika šķiesties ar naudu un par ciemiņiem no Baltijas valstīm parūpējās pienācīgi – izmitināja piecu zvaigžņu viesnīcā, šādu standartu mūsējiem baudot pirmo reizi.
Tikpat iespaidīgas bijušas vakariņas pie Berlīnes mēra – garneles, vēži un citi brīnumi cilvēkiem, kas tikko iznākuši no padomju jūga. “Es ierados no Holandes, jo biju BMX federācijas prezidents, un tur iepriekšējā nedēļā notika Eiropas klubu kausa izcīņa, uz kuru biju devies ar valmieriešiem.
Pēc mačiem viņi brauca atpakaļ uz Latviju, es Holandē nopirku vecu “Volkswagen Golf”, kam ģenerators īsti nestrādāja un dega viens lukturis. Liels izbrīns bija, kad ar tādu piebraucu pie pieczvaigžņu viesnīcas un atdevu darbiniekam novietot stāvvietā,” smejas Vrubļevskis.
“Mašīnu dzīšana no Vācijas, Holandes bija diezgan populāra, varēja arī nopelnīt. Pēc tam ar Vilni Baltiņu kopā braucām mājās, iedarbināt golfiņu varēja ar iestumšanu, to darīja Vilnis. Cauri Polijai tikām bez piedzīvojumiem, vienīgais, ka 1989. gadā tur bija milzīga inflācija un, lai nopirktu benzīnu, vajadzēja veselu kaudzi zlotu, norēķināšanās skats bija visai amizants.”
ASV latvieši saziedo naudu
Samarančs piepildīja solījumu tuvākajā laikā apmeklēt Baltijas valstis un Latvijā ieradās 1992. gada aprīlī, bet līdz 1994. gadam apmeklēja visas bijušās PSRS republikas.
“Ar Samaranču kopā bija arī Žaks Roge, kurš tobrīd bija Eiropas Olimpisko komiteju asociācijas prezidents, tā ka viņš Latvijā bijis divreiz – vēlāk arī kā IOC prezidents,” norāda Vrubļevskis.
Latvijā jau 1991. gada septembrī viesojās vairāki augsti sporta viesi, tostarp PSRS Olimpiskās komitejas prezidents Vitālijs Smirnovs, kurš bija Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina komandā un noskaņots samērā labvēlīgi Baltijas valstīm.
“Smirnovs bija kā Samaranča izlūks, vairākas reizes vēl pirms puča ieradās runāt par iespējām mūsu sportistiem piedalīties olimpiskajās spēlēs. Tad vēl nebija zināms, ka būs starptautiskā atzīšana, bet Samarančs saprata, ka mūsu prasības ir taisnīgas. Daži gribēja mūs pierunāt, ka Latvija, Lietuva, Igaunija olimpiskajās spēlēs iet ar saviem karodziņiem PSRS delegācijas sastāvā, bet tam nepiekritām,” teic Vrubļevskis.
Arnis Lagzdiņš atceras, ka saviem atjaunotajiem biedriem finansiāli IOC nenāca talkā, toties pozitīvas ziņas pienāca no Amerikas latviešu apvienības, ka gribot atbalstīt, lai Latvijas komanda var sagatavoties Albērvilas spēlēm: “Oktobrī lidoju uz ASV, lai tiktos ar latviešu sporta apvienības vadītājiem.
Viņi bija savākuši desmit tūkstošus dolāru. Neatceros, kā nodeva, šķiet, ka skaidrā naudā ne, drīzāk bija čeks.
Vēl bija tikšanās ASV Olimpiskajā komitejā, “Coca Cola” mītnē Atlantā. Losandželosas pievārtē iepazinos ar dakteri Kārli Ulli, kurš iepriekš bija ASV komandas ārsts olimpiskajās spēlēs, bet Albērvilā palīdzēja Latvijai. Brauciens bija emocionāls un nogurdinošs no viena krasta līdz otram.”
Taisons Rīgā?
Latvijas sporta federācijas tikmēr turpināja jau iepriekš uzsākto darbu, lai tiktu atzītas starptautiskā līmenī. Periodikā kā pirmie, kam tas izdevies, minēti – modernā pieccīņa, galda teniss, airēšana, bobslejs. Arī basketbolisti FIBA ģenerālsekretāra Borislava Stankoviča svētību saņēma septembrī, bet oficiāla atpakaļ uzņemšana notika tā gada decembrī.
Vrubļevskis norāda, ka Starptautiskā BMX federācija Latviju atzina jau 1989. gada augustā: “Mēs legāli varējām starptautiskās sacensībās, tajā skaitā Eiropas un pasaules čempionātos, startēt zem Latvijas karoga. 1990. gada jūlijā Lucernā, Šveicē pirmo reizi mastā uzvilka Latvijas karogu, kad Kalvis Eisaks izcīnīja trešo vietu septiņgadīgo sportistu grupā. Neolimpisko sporta veidu federācijas gāja pa priekšu neatkarīgi no PSRS – šķiet, ka 1990. gadā bija skeitborda federācija, motosporta federācija atguva atkal atzīšanu. Neolimpiskos sporta veidus tik ļoti nekontrolēja.”
Nepilnu mēnesi pēc valstiskās neatkarības atgūšanas ar Latvijas vēstniecību ASV sazinājies boksa promouters Glens Gudmans un sacījis, ka būtu gatavs Rīgā organizēt Maika Taisona cīņu, pretiniekos varētu būt Maiks Formens.
Viņš vēlējās slēgt līgumu ar Latvijas valdību un ieteica ilgi nedomāt, jo priekšlikums varētu tikt izteikts arī Lietuvai vai Igaunijai.
Jāteic gan, ka tobrīd jau bija sācies Taisona skandāls par kādas sievietes izvarošanu, tiesas process nākamā gada februārī noslēdzās ar notiesājošu spriedumu.
