“Tikai tad, kad izlasīju savu diagnozi, pa īstam visu sapratu…” Sociālās darbinieces un astroloģes Danutas stāsts 35
Gunta Lūse, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
“Pa ceļam uz mājām ir viens brīdis, kad pa mašīnas logu redzams viss plašais horizonts. Tad es vienmēr pie sevis nosaku: Dievs, dod man plaši redzēt!” tā teic sociālā darbiniece un astroloģe Danuta Kiopa.
Viņa dzīvo Bākūžu kalnā Vidzemes augstienē, bet par savu sirds vietu dēvē Gaiziņkalnu. Kalni ir Danutas iedvesmas un spēka vieta, kas ļāva paglābties arī tolaik, kad uzbruka smaga slimība.
Ar Danutu iepazinos pirms vairākiem gadiem sociālā darba konferencē par palīdzību onkoloģijas pacientiem. Pie reģistrācijas galdiņa nejauši sākām sarunāties. Mani pārsteidza, gluži vai uzspridzināja enerģiskās sievietes atklātais stāsts.
Vēlāk negaidīti saskrējāmies dažādos pasākumos, festivālos. Ik reizi priecēja Danutas gaišais skatiens un sirsnība. Laipni tiku aicināta ciemos uz Gaiziņkalnu, taču nokļuvu citā augstienē, kur Danuta mitinās jau trešo gadu.
Automašīna smagi rāpjas stāvumā, šķiet, brīžiem pat iestenas. Danutas māja atrodas gandrīz pašā Bākūžu kalna galā. Stāvi pie nama stūra un skaties tālumā. Vai arī pacel galvu un ieelpo plašo debesjumu.
Smilšu sapnis
“Pirms diviem gadiem apguvu smilšu terapiju. Mums bija arī pašterapija, tas nozīmē, ka jāveido savas smilšu “bildes”. Vienā no tām es uztaisīju augstu kalnu, kam galā bija tāda kā iedobe, blakus vecs koka stumbrs. Augšā sēdēja viens cilvēciņš, bet visi pārējie atradās lejā. Bildes nosaukums bija – “Paradīze”,” stāsta Danuta.
Kad dzīvē viss šķita kārtībā, kāds paziņa piedāvāja māju Bākūžu kalnā. Ko es tur darīšu, kam man vajag māju nekurienē?! Bet tu aizbrauc un apskaties, viņš nerimās.
“Divas stundas viņš centās mani pierunāt. Beidzot piekritu. Atbraucu un ieraudzīju – kalns, dīķis, pie tā nokritis milzu koks. Tieši kā manā smilšu bildē! Es iesaucos: jā, jā, šī vieta ir mana! Dzīve iegrozījās tā, ka pēc gada es te jau dzīvoju.”
Kalnu sajūta
Kopā ar Danutu kāpjam pašā Bākūžu kalna galā. Savulaik te atradās slēpošanas bāze. Tagad ir tikai izcils dabasskats, plaša ainava.
“Man patīk te uzkāpt un vērties tālumā – uh, elpa aizraujas! Tur, lūk, ir Liezēre, tur Madona, Vecpiebalga, Cesvaine, bet tas ir Svētais kalns – Indriķa hronikā minēts kā svētvieta līdzās Zilajam kalnam. Bet tur, gar to priedi skatoties, redzams Gaiziņkalns,” Danuta izstiepj roku un ilgi rāda.
Nesen viņa skatījās savu vidusskolas raksturojumu un brīnījās, jo tur bija teikts, ka absolvente vēlētos darīt kaut ko saistībā ar Gaiziņkalnu. Gaiziņā Danuta dzīvojusi visu bērnību – no pieciem līdz 18 gadiem.
“Katru dienu kalnā gāju. Kad sāku savas mežsarga gaitas, kalns bija daļa no manas apgaitas. Esmu arī skolota vides gide, joprojām pa Gaiziņkalnu vadāju grupas. Gaiziņš ir mana sirds vieta.
Kalni man asociējas ar smadzeņu krokām. Kāpjot augšā un lejā, notiek spiediena maiņa, varētu teikt, kalni palīdz veikt tādu kā smadzeņu masāžu. Tiek stimulēta domāšana, organisms aktivizējas.
Es teiktu, ka kalnos nobriedusi mana personība, jo visu bērnību tur slēpoju, tik uz leju un atkal augšā.
Kādu laiku ar vīru un bērniem dzīvojām Zasā, tur bija tikai zemiene, līdzenums, un man traki pietrūka kalnu. Kalnu sajūtu dabūju, ar ģimeni ciemojoties pie maniem vecākiem, viņi dzīvo netālu no Gaiziņa.
Reiz mājupceļā vīrs teica: jo tālāk esam no kalna, jo tuvāk mūsu mājām, jo redzu, kā tu pilnīgi sagumsti, izdziesti.”
Ceļa spieķi
Mani pārsteidz Danutas daudzpusība. Pirmā viņas izglītība ir saistīta ar mežu, mežinieki ir arī viņas vecāki. Jau mācību laikā Danuta sāka strādāt par mežsardzi un mācījās neklātienē, bet viņu ļoti interesēja psiholoģija.
Sāka studēt, bet ātri vien saprata, ka paies pārāk ilgs laiks, līdz drīkstēs kaut ko darīt psiholoģijas jomā.
“Pēkšņi uzzināju, ka ir iespēja mācīties astroloģiju. Es to gribu! Atceros dienu, kad sarēķināju, ka man sanāk nauda mācībām. Tolaik, lai piezvanītu, bija jāiet uz pastu. Uz augšu palēkdamās, steidzos uz pagasta centru, it kā man spārni būtu izauguši. Četri mācību gadi Hamburgas astroloģijas skolā bija ļoti interesanti. Un sajūta, it kā es atgrieztos pie tā, ko jau sen zinu.
Astroloģija ir mans ceļa spieķis vairāk nekā 20 gadu. Tā kā gribēju zināšanās dalīties, meklēju augstskolu ar pedagoģijas ievirzi. Tolaik vēl pastāvēja augstskola “Attīstība”, sāku studēt sociālā darba programmā, izgāju visus līmeņus līdz pat maģistrantūrai.
Meži, zvaigznes un sociālais darbs – tie ir trīs lieli bloki, caur kuriem notikusi mana dzīve. Tie devuši arī iespēju izzināt, labāk iepazīt sevi,” uzsver Danuta.
Kāpēc tik dažādi virzieni, jautāju Danutai. Viņa nepiekrīt: “Viss, ko mācos un daru, ir par cilvēka dabu. Es to dēvētu par cilvēka dabas laboratoriju. Var teikt: cilvēks un daba. Vai arī: cilvēka daba. Viss ir viens.”
Neticu diagnozei!
Danuta labprāt piedalās dažādās sieviešu nometnēs, pasākumos. Reiz viņa nonāca retrītā, kur piedzīvoja Ošo meditācijas.
Viedais skolotājs, kurš vadīja retrītu, cieši palūkojās viņā un sacīja: “Bet jūs taču gribat nomirt…”
Tas bija šoks, jo tādas domas Danutai patiesi nebija. Pēc trim gadiem viņai konstatēja ļaundabīgu audzēju.
“Domāju, ka onkoloģisko saslimšanu veicināja stress, spriedze manā ikdienā, kā arī vāja psiholoģiskā noturība. Tolaik biju sociālā darbiniece. Sociālā darba mērķis ir palīdzēt cilvēkam tikt galā ar paša dzīvi.
Taču pārmaiņu laikā daudzi vairs nemācēja atrast darbu, līdz ar to nevarēja kārtīgi uzturēt ģimeni. Gandrīz katram nācās teikt, lai pārstāj dzert un audzina bērnus. Es mācīju viņus dzīvot, bet reāli nevarēju iedot drošu un stabilu pamatu. Šī bezpalīdzība mani mocīja.
Vienlaikus stresa pilnajam darbam mācījos maģistrantūrā. Arī mājās vienmēr bija nemiers, vīrs, es un mūsu četri bērni dzīvojām divās istabās. Tas viss mani turēja nemitīgā stresā.
Tagad zinu, ka ilgstoša spriedze “apēd” imunitāti. Ķermenis cieš, kamēr vienā brīdī neiztur un rodas slimība.
Aizgāju no darba, jo parādījās iespēja Norvēģijā strādāt māju uzkopšanā, tur labi pelna. Taču piepeši radās problēmas veselībā, izrādījās, ka ir ļoti slikta asinsaina. Drīz vien uzzināju, ka man ir audzējs, onkoloģija. Palikt vai tomēr braukt? Izlēmu doties uz Norvēģiju.
Pēc mēneša e-pastā saņēmu ziņu, ka nepieciešama operācija. Atkal mocījos šaubās – skriet uz Latviju vai turpināt strādāt vēl mēnesi.
Uzņēmos risku un paliku. Izlēmu tā – ja miesa ir sasirgusi, vismaz dvēselei jāļauj veldzēties. Jutos labi, daudz sportoju, peldējos. Apkārt bija kalni, daba, plašums.
Kad ierados slimnīcā, domāju – izoperēs, un viss. It kā zināju, ka man ir onkoloģija, bet negribējās jau ticēt. Tikai tajā brīdī, kad uz nodaļas galda lika manus dokumentus, izlasīju savu diagnozi, pa īstam visu sapratu…
Operācija bija ilga, taču sekmīga. Dakteris teica: turpināsim ar starošanu. Kam to vajag, kāpēc?! Man taču viss ir kārtībā!
Starošanas pirmo nedēļu nodzīvoju slimnīcā, bet tad sapratu, ka tur jūtos ļoti slikti. Dzīvoju Rīgā pie draudzenes, kamēr beidzās vairāk nekā 30 starošanas reizes.”
Tverties dabas spēkā
Starošanas laikā viņa jutās pietiekami labi, tomēr ķermeniskie resursi izsīka.
“Man izrakstīja medikamentu imunitātes stiprināšanai, bet tas vispār nepalīdzēja. Ķēros pie tā, kas pie kājām – devos pļavā un mežā. Vācu visu, kas auga apkārtnē un dārzā, izžāvēju, samalu un – burkās iekšā. Spēcinošo pulveri liku klāt visiem ēdieniem. Daba palīdzēja, imunitāti saglābu.
Vēl spiedu sulas no visa, kas pa rokai. Kartupeļi – der, cukurbietes – arī labas, vēl seleriju kāti, āboli, ķirbji… Katru dienu izdzēru pa “kružkiņai”. Jutu, kā pamazām atgriežas spēki.
Pēc operācijas atgriezos Gaiziņā, pirmo gadu dzīvoju pie vecākiem. Katru dienu gāju lēnām staigāt pa mežu, pieveicu arvien garākus gabalus. Tā bija ziņa ķermenim, ka nebūs nekāda stop, ir jākustas. Garos pārgājienus turpinu joprojām. Kad jūtu, ka manī par daudz ir sakrājies, dodos ārā, eju daudzus kilometrus.
Bija laiks, kad skrēju orientēšanos un regulāri gāju pirtī, man patika malku krāmēt un bluķīšus pavelt. Tagad zinu, ka visas šīs ķermeniskās darbības dabiskā veidā palīdzēja tikt galā ar iekšējo trauksmi.
Pēc onkoloģijas spēku nogrieza kā ar nazi. Pusstundu papļauju, un viss, vairs nevaru. Dusmas, kliegt gribas, bet neko nepadarīsi.
Agrāk katru rītu veicu “Piecus tibetiešus”, vingrojumus, kas vairo enerģiju un uzlabo pašsajūtu. Vingroju pat slimnīcā, operācijas dienā. Lai būtu prom no acīm, ieslēpos tualetē. Māsiņa ienāca tieši tai brīdī, kad es vingroju guļus. Viņa ļoti satraucās, sauca, vai man viss ir kārtībā,” Danuta smejas.
Tikai pirms gada, deviņus gadus pēc operācijas, viņai izdevās atsākt šos vingrinājumus, izkāpt no bailēm droši kustināt ķermeni. “Beidzot ķermenī radās fiziskā sapratne, ka drīkstu lāpīto vēderu izstaipīt.”
Prioritāte – es pati
Vaicāju Danutai, varbūt ar astroloģijas palīdzību bija iespējams uzzināt, ka gaidāma nelāga slimība, vismaz tā apgalvo daži gudrinieki.
“Tad jau jābūt gaišreģim. Astroloģijas bildē nav redzama slimība, bet iemesli, kādēļ tā var piemeklēt. Un iemesli ir dažādi.
Vienam vajag “nomirt” ar veco domāšanu un piedzimt ar jaunu, citam – atlaist ilūzijas un ieraudzīt reālo ainu, vēl kādu gadiem grauž aizvainojums. Man onkoloģija bija pagrieziena punkts attieksmē pašai pret sevi.
Līdz tam vienmēr veltīju sevi citiem – rūpējos par citiem, darīju citiem, nemācēju atteikt. Pēc onkoloģijas atnāca apjausma, ka manis taču nebūs tiem citiem – maniem bērniem, ģimenei, sabiedrībai, ja es neparūpēšos par sevi. Mācījos likt sevi par prioritāti, ņemt sevi nopietni, arī lutināt sevi.”
Danuta paklusē, tad bilst, ka vēzis atstāj dažādas sekas. Bailes nebeidzas līdz ar izveseļošanos. Ja kaut kur sāk sāpēt, uznāk neveselība, pirmā doma – onkoloģija. Visu laiku saglabājas tāda kā vēža iespējamības sajūta.
“Laikam tā beigsies tikai tad, kad dvēselīte pārvilks šo kleitiņu. Tā ir onkoloģijas trauksmainā blakne. Ir arī otra – pārdzīvotais iedod dzīvei vērtību.”
Pandēmijas mācības
Kā izdzīvots šis jaunais, pandēmijas laiks? Danuta teic, ka ilgu laiku nekas nemainījās. Nereti pat šķita, ka viņi dzīvo citā pasaulē, nekā skandina radio, televizors un vēsta internets.
Tikai šā gada sākumā Danuta pa īstam saprata, kas ir pandēmija. Viņa pieteicās vietējā pansionātā par aprūpētāju, jo allaž labi saprotas ar veciem cilvēkiem, ar prieku rūpējas par senioriem. Izrādījās, ka pansionātā plosās kovids.
“Pamatīgs šoks, redzot, cik smagi cilvēki slimo, cik tas ir nopietni. Nācās strādāt skafandrā, seju sedz maska un vizieris, rokās cimdi, kājas ievīstītas – pilnīgs kosmonauts. Trakajā ietērpā ir divtik grūti mainīt klientiem pamperus, apkopt un barot. Ēdinu gulošo senioru un nesteidzīgi sarunājos.
Kamēr es vienu pabaroju, mana kolēģe jau apkalpojusi visus pārējos… Sapratu, ka man tas neder, jo gribu veltīt laiku katram, nevis skriet garām. Taču, ja darīšu pēc savas sirdsapziņas, nodarīšu pāri pati sev. No šā darba atteicos. Sāku strādāt par sociālās palīdzības organizatori Kalsnavas pagastā.”
Bungas no pašmāju āzīša
Nopietnā saruna nedaudz atslābst. Mielojamies ar Danutas cepto saldskābmaizi un baudām pļavas zālīšu tēju. Apbrīnoju viņas rotas – tāda pamatīga rokassprādze. Izrādās, pašas darināta. No oša koka ar mizgrauža rakstiem.
Danuta atzīstas, ka viņai patīk gatavot dažādas lietiņas. Un tad tik sākas! No plauktiem tiek celtas laukā rotas no dzijām un koka, klūgu grozi, dažādi neparasti dekori.
Kamēr ar fotogrāfi Andu apbrīnojam oriģinālos darinājumus, Danuta nāk no istabas bungodama. Arī šamaņu bungas pati darinājusi, kā viņa saka – no mūsmāju āzīša ādas. Un vēl ir kokle, arī pašas grebta.
“Var jau bungas nopirkt, bet man vajadzēja taisīt pašai. Pati nopūdēju ādu, pati pucēju, uzvilku uz pamata. Tāpat kā kokli – gribējās pašai pagatavot, izmantoju liepas un egles koku, ar oša tapiņām.
Tas nekas, ka kokli spēlēt nemāku, arī bungot ne pārāk. Dungodama un dziedādama gan staigāju visu laiku. Ja nedungoju, tad zini – ar mani vairs nav īsti labi.
Neviena rota nav domāta pārdošanai. Uzčubinu kaut ko un pati priecājos, ka skaisti sanācis. Es nemāku pārdot. Neuzdrīkstos, man bail, ka citiem nepatiks, negribu konkurēt,” mulsi saka Danuta.
Paņemt laiku sev
“Tikai nesen uzzināju, ka man piemīt sociālā trauksme. Es gan zināju, ka, esot sabiedrībā, ātri satraucos, sarkstu un svīstu. Es perfekti jūtu, ja kāds mani emocionāli negrib, citu emocijas ļoti bieži paņemu kā savējās. Citiem varbūt ir vajadzība būt cilvēkos, bet man tā nav.
Taču notikumi mani vienmēr aizvilkuši, aizrāvuši cilvēkos. Darbojos sociālā jomā, konsultēju, organizēju mācības, vadu grupas kā vides gide, septiņus gadus nostrādāju “Pakalniešos”, meža konsultāciju pakalpojumu centrā, vienmēr esmu sabiedrības centrā.
Nav jau tā, ka no cilvēkiem izvairos, notikumiem ļaujos. Svarīgākais – ņemt vērā savas vajadzības. Es zinu, ka man ir jāpaņem laiks sev.
Tāpēc arī dzīvoju šeit, kalna galā, nevis tur, kur man vajadzētu atrasties pēc prātīgas domāšanas un citu pareizajiem priekšstatiem.”
