Atkal senajā spožumā 0
Kaut gan jauno mēbeļu piedāvājums ir bagātīgs, arī vecās vēl joprojām ir cieņā un modē, tāpēc vērts padomāt, pirms kādu priekšmetu izmest. Arī mēbeļu restauratoriem darba netrūkst.
Vārds mēbeles cēlies no latīņu mobilis (kustīgais) pretstatā nekustīgām, iebūvētām konstrukcijām. Tām ir divas pamatfunkcijas: nesošā (galdi, krēsli un gultas) vai glabājošā (lādes, kastes, atvilktnes). Daži vēsturnieki uzskata, ka pirmās mēbeles bija tīri funkcionālas un tikai laika gaitā, stabilizējoties ražošanas tehnoloģijām, kļuva arvien greznākas. Tomēr tas ir strīdīgi, jo pat visprimitīvākās tautas mēģināja izdaiļot savus sadzīves priekšmetus. Pēc izrakumos atrastiem arheoloģiskiem materiāliem zināms, ka jau senie ēģiptieši mācēja savienot mēbeļu daļas, tās krāsoja un izgreznoja, pielietojot intarsiju un inkrustāciju, ar dārgmetāliem un dārgakmeņiem. Senie grieķi prata izvirpot koka detaļas, romieši – arī metāla. Tiesa, Romas impērijas sabrukšana amatniecību atsvieda tālā pagātnē, tāpēc Eiropā kaut cik kvalitatīvu mēbeļu izgatavošana sākās tikai vēlajos viduslaikos. Toties tagad tā ir milzīga industrija, kurā arvien vairāk un vairāk izmanto mākslīgos materiālus.
Ko meklēt?
Modernās mēbeles kļūst lētākas, sintētiskākas, arī nevērtīgākas un tāpēc biežāk nomaināmas. Ilgas pēc skaistā un romantiskā, jūsma par senatni liek cilvēkiem iegādāties senas, dabīgas lietas, un veiksmes gadījumā tas ir pat labs kapitāla ieguldījums.
Vecu mēbeļu cenu nosaka to autentiskums, sarežģītība un pašreizējais stāvoklis.
Ir vairāki principi, kā mēbeles komplektēt. Daži modernā dzīvoklī izvēlas vienu izteiksmīgu kolekcijas priekšmetu (sekretēru, galdiņu vai bufeti), to perfekti atjauno un novieto redzamā vietā. Šis priekšmets, ticamākais, nav intensīvi izmantojams vecuma trausluma vai lielās vērtības dēļ. Citi mēbeļu cienītāji veido mazas grupas, piemēram, galdiņš, divi klubkrēsli un glezna atbilstošā rāmī. Šis ir viens no jaukākajiem ekspozīcijas veidiem, jo priekšmeti savstarpēji harmonizējas un vieglāk iekļaujas interjerā, sniedzot pilnīgāku priekšstatu par vēsturisko stilu. Vēlams, lai mēbeles, kas telpā aizņem lielāku vietu, būtu piemērotas praktiskai lietošanai. Funkcionalitāti šādos gadījumos spēj nodrošināt pamatīga restaurācija, pirmām kārtām slodzei pakļauto daļu nomaiņa. Lielākus komplektus istabai vieglāk pielasīt no jaunāku laiku mēbelēm. Raibajā mūsdienu vēsturisko mēbeļu saimē ietilpst jūgendstils, konstruktīvisms (kaut kur pa vidu iespiedies Art-Deco), formālisms un funkcionālisms līdz pat 60. gadu popārtam. Aprīkojot telpas ar jaunāko stilu mēbelēm, var izveidot izsmalcinātu interjeru pilnā komplektācijā – ar pieskaņotiem traukiem, tapetēm, lustrām utt. Uzdevumu atvieglo daudzās dizaina darbnīcas, kas specializējušās veco sadzīves priekšmetu izgatavošanā. Piemēram, izcilu simtgadīga interjera noskaņu palīdz sasniegt Itālijā ražotās tradicionālo savīto elektrovadu, porcelāna izolatoru, slēdžu un rozešu instalācijas.
Kas ir vērtīgs?
Vecu mēbeļu cenu nosaka to autentiskums, sarežģītība un pašreizējais stāvoklis. Vērtīgas ir visas ar bagātīgu apdari – ar oriģinālām inkrustācijām un intarsijām, ar krāšņiem kokgriezumiem vai metālkalumiem. Papildu cenu priekšmetam dod leģenda, piemēram, ja ir tiešs apliecinājums – sertifikāts, ka šī lieta piederējusi vismaz Napoleonam vai Nikolajam II. Par vērtīgām pieņemts uzskatīt vismaz simts gadus vecas, kā laikmeta liecības – arī visu vēsturisko stilu mēbeles, kaut vai no 60. gadiem nākušās (atkal topā!). Vienmēr cenā ir oriģinālas un īpaša dizaina lietas. Piemēram, latviešu dizaineris Ansis Cīrulis ir strādājis relatīvi nesen, taču viņa darinātās mēbeles Art- Deco stilā mūsu tirgū jau ir stabilākais zīmols. Cieņā arī tās, kas saistītas ar svarīgiem notikumiem valstī vai ģimenē. Piemēram, vēstures zinātājiem liela vērtība ir autentiskie Rīgas Latviešu biedrības Vīnes krēsli, kas izgatavoti tepat kādā Rīgas darbnīcā. Cilvēkam no laukiem tikpat īpašs var būt vectēva mājās palikušais skapis vai pūralāde zemnieku mēbeļu stilā.
Kā noteikt cenu?
Profesionālim patīk lēti pirkt to, kam cena ar laiku var tikai pieaugt. Parasti tā arī notiek, iegādājoties lietu sliktā stāvoklī un tad prasmīgi to restaurējot. Tomēr cilvēki vecas mēbeles pērk, nevis lai tirgotos, bet gan lai izdaiļotu savas mājas. Iegādājoties antikvārus priekšmetus, jābūt sevišķi uzmanīgam, jo tiem cenu ir grūti noteikt, faktiski tā ir subjektīva. Apskatot sludinājumus un attiecīgo veikalu piedāvājumus, var iegūt tikai aptuvenu priekšstatu par situāciju tirgū. Ja iepatikusies dārga mēbele, labāk nepaļauties tikai uz tirgotāja teikto – tā ir ieinteresētā puse, kas vienmēr savu mantu vērtē ļoti optimistiski. Piedevām arī vērtīgo mēbeļu viltojumi ir ļoti ienesīgs rūpals, kurā ārzemēs specializējas pat amatnieku paaudzes. Šie meistari prot apzeltīt bronzu, imitēt koka sugu, lakas pulējumu, no vienas vecas mēbeles uztaisīt vairākas. Ķirmju bojājumus iegūst ar bisi un skrotīm, laika zoba švīkas un bedrītes iesit speciāli. Tāpēc vienmēr ir jāpapēta, vai kaut kur nav redzamas mašīndarba raksturīgās pēdas, vai, piemēram, koka naglu vietā nav izmantotas parastās dzelzs naglas. Mēbeles reālo vecumu un vērtību var noteikt tikai pieredzējis restaurācijas eksperts, kam bijusi darīšana ar lielu skaitu visdažādāko senatnes liecību.
Kā restaurēt?
Kad ieguvums mājās, atliek noskaidrot tā patieso vecumu un reālo lietošanas vērtību. Tad jāizlemj, vai vajadzīgs izturīgs, saimniecībā izmantojams priekšmets, vai tikai dekoratīva senlieta. Mēbeles var atsvaidzināt, remontēt, pārtaisīt, kombinēt, restaurēt, rekonstruēt, veidot tām replikas, autonomus dizaina projektus vai arī zinātniski restaurēt. Kāda ir atšķirība? Parastā restaurācijas procesā cenšas panāk, lai priekšmets izskatās kā jauns, nebaidoties no detaļu nomaiņas. Piemēram, vecam krēslam nomaina audumu un polsterējumu, papildus nostiprina konstruktīvos mezglus un atsvaidzina lakojumu. Jo vērtīgāka mēbele, jo ciešāk jāpieturas pie zinātniskās restaurācijas principiem. Latvijas Vēstures un kuģniecības muzejā un filiālēs (Jūgendstila muzejā, Mencendorfa namā u.c.) ir lielākā seno mēbeļu kolekcija Baltijā – vairāk nekā 1000 priekšmetu. Tur iespējams precīzi veikt ekspertīzes, salīdzinot ieguvumus ar kolekcijas paraugiem, ar konkrētajam periodam raksturīgajām tehnoloģiskajām metodēm. Muzeja koka mēbeļu restaurators Dainis Andersons (tālr. 29688224) ir vienmēr gatavs konsultēt, jo “labāk savlaicīgi palīdzēt restaurācijā, nekā vēlāk noskatīties uz vērtīgu, bet neglābjami sabojātu mēbeli!”
Ja mēbele ir vērtīga, bet gribas to intensīvi ekspluatēt, labāk izgatavot tās repliku, bet oriģinālu nolikt goda vietā.
Vēlams izvairīties no visām neatgriezeniskām darbībām, piemēram, rupji kasot vai slīpējot veco nažfinieri, tam viegli var izdeldēt caurumus. Reljefu kokgriezumu tīrīšanā šādas darbības ir sevišķi riskantas, tos var neglābjami sabojāt! Arī nepārbaudītu moderno sintētisko materiālu pielietošana var tikai sadārdzināt vai pat padarīt neiespējamu vēlāko reālo restaurāciju. Atjaunojot pēckara mēbeles, diezgan droši var izmantot apmēram tādas pat tehnoloģijas kā mūsdienās, turpretim vairākus simtus gadu vecai lietai tās parasti ir katastrofa…
Kā dara zinātniski?
Vispirms priekšmets iegūst savu pasi, to nofotografē no visām pusēm, smalki apraksta bojājumus. Tālāk restaurācijas gaitā arī katru meistara soli dokumentē, pabeigto darbu nodod komisijas vērtēšanai, slēdzienu apstiprina ar zīmogu. Šī nelielā birokrātija nodrošina, ka redzams viss, kas ar priekšmetu noticis, un ir vieglāk kaut ko vēlāk izlabot, ja nepieciešams. Zinātniskajai restaurācijai ir jāgādā, lai priekšmets varētu pastāstīt par savu laiku pēc iespējas vairāk, tāpēc audumu mēģina saglabāt, konstrukcijas papildus nestiprina un pat laku reizēm iepilda tikai vecajās iedobēs, nevis klāj jaunu. Procesā piedalās jau vesela speciālistu brigāde, katrs ir sava aroda fanātiķis.
Restaurācijas stingrās līnijas piekritēji neiesaka priekšmetu uzlabot pat tik daudz, lai tas izskatītos kā jauns, drīzāk darba gaitā esot jāsaglabā tā dabiskais novecojums. Pareizi ir izmantot mēbeļu daļas, kuras vēl spēj veikt savas funkcijas, un pievienot pēc iespējas mazāk jaunu. Zudušos elementus drošāk atjaunot tikai tad, ja ir ticama informācija, zīmējumi vai fotogrāfijas. Labi, ja ir vairākas mēbeles ar vienādiem elementiem, kuri noder par paraugu trūkstošo kopijām. Bojātās daļas ir jāizņem un jāaizvieto ar tāda pat koka daļām tā, lai pāreju nevarētu pat manīt. Masīvkoka plaisās jāielīmē ķīlīši un jāpiekrāso. Dažreiz izšķīdušais finierējums ir nevis jānomaina, bet gan pa loksnītei jāpielīmē vēlreiz. Tad seko ļoti sarežģīts darbs jauna finiera ielāpa piemeklēšanai, lai arī šīs pārejas nebūtu redzamas.
Vērtīgo mēbeļu klāstā ietilpst arī dažādi sadzīves priekšmeti, instrumenti un koka skulptūras. Nesen meistariem nācies restaurēt Daugavpils dzelzceļa atklāšanas svinībās izmantoto ozolkoka ķerru ar sudraba apkalumiem un atbilstoši smalko lāpstu. Šie priekšmeti brīnumainā kārtā bija saglabājušies, un tagad ir izcils tā laika amatniecības varējuma apliecinājums.
