Atkal sabruka jumts. Vai bruks vēl? 1
Pēc aizvadītā gada rudenī piedzīvotās lielveikala “Maxima” jumta traģiskās sabrukšanas Zolitūdē un pavisam nesen otrā Rīgas galā – Mežciemā, Druvienas ielas dzīvojamā namā, šoreiz, par laimi, bez cilvēku upuriem, mūsu lasītāji bažīgi jautā: “Vai tā bija nejaušība vai likumsakarība? Un vai mūsu namu jumti, īpaši padomju laikos celtie, ir tikpat nedroši, ka jebkurā brīdī var uzgrūt mums uz galvas?”
Tik briesmīgi pagaidām neesot
Manis aptaujātie būvniecības nozares pārstāvji apgalvo, ka citu Rīgas dzīvojamo namu iedzīvotājiem tik lielas briesmas gan nedraudot. Padomju laikos celtie daudzstāvu dzīvojamie nami, ja vien tie uzbūvēti pareizi, varot kalpot vēl, to būvkonstrukcijas iedzīvotājus neapdraud. Vislielākā nelaime – ūdens un kanalizācijas caurules un citas iekštelpu komunikācijas, kas, gadu desmitiem nemainītas, šā tā pielāpītas, daudzās ēkās ir briesmīgā stāvoklī.
Ekonomikas ministrijas Būvniecības un mājokļu politikas departamenta direktore Ilze Oša stāsta, ka padomju laikos celto daudzstāvu dzīvojamo namu nolietojums gan esot vidēji 30 līdz 50 procentu apmērā. Bet tie varot nokalpot vēl vismaz 20 līdz 50 gadu.
Gan viņa, gan citi nozares pārstāvji atzīst, ka katra nama mūžs atkarīgs no tā, kā līdz šim tas ticis uzturēts un cik vērīgs un saimniecisks bijis tā saimnieks vai pārvaldnieks.
Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas deputāts Viktors Valainis nav tik pārliecināts par ēku izturību. Viņaprāt, liela daļa padomju laikā celto daudzstāvu dzīvojamo ēku ir tuvu sabrukumam. Pastāvot patlaban ieviestajai namu apsaimniekošanas kārtībai, Druvienas ielas namā notikušais varot atkārtoties kādā citā namā.
Visi gali ūdenī
Kāpēc pēdējā laikā jumti tomēr sabrūk arvien biežāk, par to gan pašlaik ir tikai minējumi. Rīgas pašvaldības uzņēmuma “Rīgas namu pārvaldnieks” pārstāve Santa Vaļuma vēsta, ka piecstāvu dzīvojamais nams Druvienas ielā pēdējoreiz esot apsekots jūnija beigās un ka nekas draudīgs neesot pamanīts. Iemesls, kāpēc jau pēc mēneša iebruka Druvienas ielas nama jumta pārsegums, kļūšot zināms šajās dienās, kad būs gatavs sertificētu būvinženieru grupas atzinums. Uzņēmumā domā, ka sabrukšanu izraisījusi celtnieku pieļauta paviršība ēkas celtniecības gaitā tālajā 1977. gadā, ko pēc 37 gadiem ar aci neviens “Rīgas namu pārvaldnieka” apsekotājs nespējis pamanīt. Tāpat pieļaujams, ka jumta sabrukumu veicinājusi pašu nama iedzīvotāju patvaļīgi veiktā pārbūve kādā no piektā stāva dzīvokļiem. Laika gaitā dzīvokļu īpašnieki vairākkārt mainījušies, tāpēc patlaban atrast vainīgos vairs nav iespējams. Rīgas pilsētas būvvaldē apliecina, ka savulaik toreizējie dzīvokļa īpašnieki prasījuši atļauju pārbūvei. Bet, tā kā iecere skāra ēkas balstošās būvkonstrukcijas un bija saistīta ar izmaiņām nesošajās sienās, atļauja neesot dota.
“Pēc Druvienas ielā notikušās nelaimes pats biju uzrāpies uz nama jumta. Kā man šķiet, jumts nevarēja iebrukt ne vienā stundā, ne vienā dienā,” atzīst Rīgas pilsētas būvvaldes priekšnieks Inguss Vircavs, “tāpēc jājautā, cik rūpīga bijusi jūnija beigās veiktā apsekošana, ja mēnesi pēc tās iebrūk jumts?”
Apsekotājus neviens nepieskata
Pašlaik ēku tehniskajiem apsekotājiem neesot pienākuma ziņot būvvaldei par apsekojumos atklāto. Savukārt būvvalde nepārbauda ēku ekspluatāciju, tas jādara īpašniekiem pašiem.
“Ekonomikas ministrijai esam ierosinājuši labot šo kārtību, uzdodot vienu reizi piecos gados par apsekojumu rezultātiem paziņot būvvaldei. Diemžēl šis ierosinājums nav ņemts vērā, veidojot jauno Būvniecības likumu. “Būvvaldes inspektoram gan ir tiesības to darīt, un kādā mazpilsētā būvinspektors, iespējams, to spēj. Tomēr Rīgā, kur ir aptuveni 12 000 daudzstāvu dzīvojamo namu ar vairāk nekā 300 000 dzīvokļu, ar pašreizējiem būvvaldes spēkiem izložņāt visus namu jumtus nav iespējams. Tad mums būtu jāalgo vairāk nekā 100 būvinspektoru.
Iznākumā no pašvaldības puses ēku apsekotāju darbību neviens nepieskata,” piebilst Inguss Vircavs.
Kā papīros un kā patiesībā
Kāda pašvaldības darbā pieredzējusi bijusī darbiniece, kura nevēlējās atklāt savu vārdu, man čukst, ka esot vēl jāskatās, kas patiesībā apsekojis Druvienas ielas vai kādu citu namu. Nereti esot tā, ka apseko sētnieks vai vēl kāds no malas, kuram par ēku būvkonstrukcijām nav nekādas sajēgas. Vēl ļaunāk, ja nekāda apsekošana patiesībā nav notikusi, tiek sataisīti tikai vajadzīgie papīri, bet no nama iedzīvotājiem piedzen simtiem eiro par it kā notikušu apsekojumu. Rīgas daudzstāvu namu iedzīvotāji, ar kuriem esmu runājis, man vienprātīgi atzīst, ka nauda no viņu kabatām jau sen tiek “pumpēta” par nepadarītu darbu. Vēl jāņem vērā, ka vienam “Rīgas namu pārvaldnieka” darbiniekam pārraudzībā nodoto daudzstāvu namu skaits ir tuvu simtam. Kā atzīst “piestiprinātie” uzraugi, gandrīz katrā padomju laiku celtajā ēkā ir kādas vainas, tāpēc neesot iespējams katru dienu izstaigāt visus un pārbaudīt, vai nedraud kāda lielāka nelaime.
Diemžēl pārvaldnieku, tostarp “Rīgas namu pārvaldnieka”, darbība daudzu namu iedzīvotājos nevieš lielu uzticību. Viņu lielākie iebildumi – naudu par apsaimniekošanu un remontu gan ievāc, turklāt ik gadu rēķini pieaug, bet nekādus uzlabojumus neredz. Bieži vien gaidīto uzlabojumu vietā iedzīvotāji pamana ko citu, proti, ka ēka brūk kopā.
Iedzīvotāji atgriezušies
Druvienas ielas nama visvairāk cietušā dzīvokļa īpašniece Evija Liņķe stāsta, ka pēc notikušā viņa ar ģimeni atgriezusies aizvadītajā pirmdienā. “Mums gan atļāva atgriezties jau otrajā dienā pēc notikušā. Taču ar diviem maziem bērniem bija bail, tāpēc augusta pirmo nedēļu pavadījām laukos,” skaidro Evija. Dzīvoklis patlaban izskatās bēdīgi, griesti netīri, pie sienām pielīmētās tapetes no mitruma uzpūtušās… Tagad tas būs pašu spēkiem jāremontē.
Arī Evija atzīst, ka gaidot ekspertu atzinumu par iemeslu, kas izraisījis jumta sabrukšanu. Viņa gan ļoti šaubās, vai iemesls ir dzīvokļa agrākā saimnieka veiktās pārbūves. Visticamāk, nams varētu būt pavirši uzcelts un apsaimniekotājs “Rīgas namu pārvaldnieks” nav pienācīgi to uzturējis. “Pēc jumta sabrukšanas namam uzreiz nokrāsoja durvis, salaboja ārdurvju sadrupušos pakāpienus, kāpņu telpās parādījās sensoru apgaismojums… Kāpēc apsaimniekotājs agrāk to nevarēja? Tātad, ja nebūtu notikusi nelaime, viss paliktu pa vecam?” brīnās dzīvokļa īpašniece.
Kas būs pēc 20 gadiem?
Ko darīt pašlaik, lai neatkārtotos līdzīgas nelaimes kā Zolitūdē un Mežciemā? Kas notiks ar daudzstāvu namiem, kuru remontā nav ieguldīts ne santīms, pēc 20 gadiem, kas nemaz nav aiz kalniem? Uz šiem jautājumiem pašlaik neviena amatpersona skaidri nevar atbildēt.
I. Vircavs teic, ka par saviem privatizētajiem īpašumiem tik un tā būs jāgādā pašiem īpašniekiem vai jāalgo kāds, kas to godprātīgi dara viņu vietā, citas izejas nav. “Daudzdzīvokļu namos tas, protams, ir grūtāk, tāpēc ka ir vairāki desmiti īpašnieku, kuriem vispirms kopīgi jāvienojas,” viņš turpina, “īpašuma tiesības grib visi, bet par pienākumu to uzturēt diemžēl aizmirst. Ja gribam, lai nami pavisam nesabrūk, tad agri vai vēlu vienošanās būs jāpanāk. Lai iedzīvotāji justos pilnīgi droši par nama tehnisko stāvokli, vismaz vienu reizi gadā būtu nepieciešama sertificēta būvinženiera ekspertīze, kurā uzrādītu, kas turpmāk jādara tās uzturēšanā. Diemžēl dzīvē tā bieži nenotiek, cilvēkiem šķiet, ka bez tā vēl var iztikt un ietaupīt uz ekspertīzes rēķina,” atzīst I. Vircavs.
Apburtais loks
Ekonomikas ministrijas Būvniecības un mājokļu politikas departamenta direktores vietnieks Mārtiņš Auders teic, ka namu uzturēšana ir viens liels apburtais loks. Kamēr nekas briesmīgs nav noticis, iedzīvotāji par savu namu uzturēšanu neliekas ne zinis. Apsaimniekotāji savukārt žēlojas, ka namu iedzīvotāji nereti paši nespēj vienoties savā starpā. Un par to naudu, ko patlaban izdodas ieņemt no viņiem, nekādus lielos remontus nav iespējams veikt.
I. Oša atkārto jau sen zināmo – lai tagad kapitāli izremontētu namus, kuros nekas nav darīts gadu desmitiem ilgi, iedzīvotājiem jāveido uzkrājumi.
Šai nolūkā ik gadu daudzu namu iedzīvotāji jau tagad maksā apsaimniekotājiem diezgan lielas naudas summas. Kaut arī likums to aizliedz, patiesībā šo naudu namu atjaunošanā neiegulda, bet tērē parādu maksāšanai par siltumu un citiem komunālajiem pakalpojumiem. Namu apsaimniekotāji atzīst – viņi ir spiesti to darīt, jo, tiklīdz kādam namam uzkrājas siltuma parādi, siltuma piegādātājs piedraud ar atslēgšanu.
