Māris Antonevičs: Kariņa pieeja valdības veidošanā – “istabā jābūt kādam pieaugušajam” 30
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par partijas “Progresīvie” iekļaušanu koalīcijā esot pozitīvi noskaņota “Jaunā Vienotība” un, kā noprotams, arī personīgi Krišjānis Kariņš, kurš pretendē turpināt vadīt valdību, savukārt pret to – Nacionālā apvienība un “Apvienotais saraksts”. Tas izriet no pēdējo dienu apmaiņām ar replikām.
Neviens nav kategorisks savā nostādnē, tajā pašā laikā arī neizrāda piekāpību. No sarunu rezultāta atkarīgs, vai mēs saņemsim centriski konservatīvu valdību vai tādu pašu raibu, uz dažādām pusēm staipītu “lupatu deķi”, ar kādu esam dzīvojuši iepriekšējos četrus gadus.
Saprotams, ka premjers Kariņš ir pieradis pie šāda vadības stila. Viņš var ļaut partijām plūkties par ideoloģiskiem un reizēm arī praktiskiem jautājumiem un pats mierīgi sēdēt koalīcijas galda galā, it kā tas uz viņu neattiektos, bet brīdī, kad situācija sākt iziet ārpus rāmjiem, uzstāties gandrīz kā Zālamans – atlaist ne tikai ministru, kas izgāzies, bet līdzsvaram – pēc loterijas principa – arī kādu citu, kā tas maijā bija ar iekšlietu ministri Mariju Golubevu (“Attīstībai/Par”) un ekonomikas ministru Jāni Vitenbergu (Nacionālā apvienība).
Šāda pieeja ir izrādījusies Kariņa un viņa partijas panākumu atslēga. “Istabā jābūt kādam pieaugušajam” – kā ļoti patīk teikt pašiem “Vienotības” politiķiem un viņu atbalstītājiem. Dažādu koalīcijas partiju ideoloģiskās pretrunas ir labs fons, uz kura tēlot šādus “pieaugušos”, izplūdinot pašiem savas ideoloģiskās pozīcijas.
Bet kāds tad būtu ieguvums no politikā nepieredzējušo un iepriekš dažādām šaubīgām idejām bruņoto “Progresīvo” līdzdalības valdībā? Interesanti, ka viens no pirmajiem, kas stingri ieteicis pagaidām ar to neeksperimentēt, ir pašreizējais aizsardzības ministrs Artis Pabriks, neskatoties uz to, ka viņš pārstāv liberālas ievirzes partiju (lai arī tās konservatīvo spārnu).
Lūk, viņa teiktais intervijā TV3 pēc vēlēšanu rezultātu apkopošanas: “Ja es būtu premjers, es noteikti neņemtu “Progresīvos”, jo man nav pieņemama šī “zelta jaunatnes” ideoloģija. Es zinu, ka viņiem atbalsts aug, sevišķi Rīgā, bet no ideoloģiskā un valdības darba skatupunkta labāk ir mazāk partiju, nekā palielināt partiju skaitu un riskēt ar virkni lietu – gan ideoloģiskā, gan personību ziņā.”
Pabriku noteikti pirmkārt vada bažas par valsts aizsardzību, jo “Progresīvie” ir bijuši gan pret valsts aizsardzības mācību skolās, gan pret valsts aizsardzības dienestu. Tas ir – formāli it kā pauduši atbalstu, bet konceptuāli mēģinājuši tajā ielikt pavisam citu saturu, jo neatbalsta, kā to vēl nupat nicinoši apzīmējusi viena no partijas līderēm Antoņina Ņenaševa, “skraidīšanu ar ieročiem”.
Taču tas nav vienīgais – ne tik sen šī partija uzstāja uz vēlēšanu tiesībām nepilsoņiem, vārdos un darbos bija gatavi demonstrēt plašu divvalodības lietojumu (paši izplatot informāciju par partijas aktivitātēm krievu valodā). Bija laiks, kad šajā ziņā partija vairāk atgādināja modernizētu “Saskaņu”. Protams, kā jau ar daudziem, arī ar “Progresīvajiem” pēc 24. februāra ir notikušas zināmas izmaiņas.
Partijas deputāti Rīgas domē pat nobalsoja par okupekļa nojaukšanu un paguva palielīties ar to kā ar savu sasniegumu, lai gan tā paša Ņenaševa pēc ievēlēšanas Rīgas domē bija solījusi Krievijas aģentūrai TASS, ka ar pieminekli nekas slikts nenotikšot. Partijai ir pievienojušies centriskāku uzskatu cilvēki, kā, piemēram, politologs Andris Sprūds vai bijusī Konkurences padomes vadītāja Skaidrīte Ābrama – viņus pavisam mierīgi varētu iztēloties arī kā “Jaunās Vienotības” deputātus.
Bet vai tas ir iemesls sēdināt pie valdības galda? Varbūt vispirms lai parāda sevi parlamentārajā darbā. Pat ja pieņem, ka nepilsoņu un valodas jautājumā “Progresīvie” ir mainījuši savu stāju, ir citi jautājumi, kur viņi rada bīstamību. Pirmsvēlēšanu debatēs partijas premjera kandidāts Kaspars Briškens norādīja – viņš neredz iemeslu ierobežot migrāciju, pat ja tas nozīmētu draudus nacionālajai kultūrai.
Savus pašreizējos aprēķinus par to, ka koalīcija ar “Progresīvajiem” ir izdevīgāka nekā bez, var nākties nožēlot arī “Vienotībai”, kas vēl kopš Valda Dombrovska premjerēšanas laikiem mēģina augstu turēt “fiskālās disciplīnas” karogu. “Progresīvie” nāk politikā ar pavisam citu skatījumu.
Visbeidzot – jaunās koalīcijas veidošana ir neviļus atklājusi kādu līdz šim nepamanītu drošības risku, uz kuru intervijā laikrakstam “Diena” norādījis “JV” deputāts Ainars Latkovskis. Proti, Saeimas Nacionālajā drošības komisijā (NDK) darbojas viens deputāts no katras frakcijas.
Ja koalīcijā darbojas pārstāvji no trim politiskajiem spēkiem, bet opozīcijā paliek četri, tad koalīcijai NDK ir mazākums, un pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos tas ir riskanti. Tomēr te jārunā ne jau par koalīcijas sastāvu, bet par pašu komisijas veidošanas principu. Ja Saeimā būtu ievēlēta vēl Gobzema partija un Latvijas Krievu savienība, tad situācija izskatītos vēl dramatiskāk. “Progresīvie” – opozīcijā vai pozīcijā – tomēr nav pretvalstiska partija, lai uztrauktos par tās darbošanos NDK, ko nevar teikt par dažiem citiem.
