Uldis Šmits: Krievija draud ar kodolieročiem 21
Pirms pāris gadiem arī latviski izdotajā Viktora Suvorova grāmatā (“Kuzjas māte. Dižās desmitgades hronika”) ir stāstīts par Padomju Savienībā radīto kodoltermisko bumbu, kas iemiesoja 60. gadu sākuma PSRS kursu uz konfrontāciju. Apstākļos, kad PSKP 22. kongress padomju cilvēkiem bija apsolījis dzīvi komunismā, Maskavai pakļauto Austrumeiropas valstu un īpaši Austrumvācijas pilsoņi turpināja bēgt uz Rietumiem. Tāpēc PSKP CK ģenerālsekretārs Hruščovs nosprieda, ka laimīgā nākotne netiks sasniegta, kamēr trūdošais kapitālisms NATO drošajā paspārnē saglabā savu pievilcību. Viņš piesolīja amerikāņiem parādīt “Kuzjas māti” un, lai dabūtu tos projām no Eiropas, sāka īstenot pie Karību krīzes novedušo politiku.
[wrapintext][/wrapintext]
Krāšņo izteicienu un daiļrunīgo žestu autors Ņikita Sergejevičs un viņa pēcteči PSRS vadībā tomēr nekad nav publiski iztirzājuši iespēju kādam brukt virsū ar atombumbu. Raķetes stāvēja “miera sardzē”. Bija izslēgts, ka padomju televīzijā kāds atzīts propagandists prātotu par Amerikas pārvēršanu “radioaktīvajos pelnos”. Mūsdienu Krievijas kanālos to atļaujas. Diez vai bez norādes no augšas, jo pēdējā laikā arī Putins ne reizi vien pieminējis kodolspēku izmantošanas iespējas. Maskava ir paziņojusi par starpkontinentālo raķešu skaita palielināšanu, turklāt Putina uztverē draudi Krievijai var izrietēt “no kādas kaimiņvalsts”, uz kuru tad arī vajadzēšot “notēmēt”. Protams, tas izklausās dīvaini, zinot, ka pati Krievija nupat sagrābusi lielu kaimiņzemes teritorijas daļu un ka Maskava nu jau labu laiku uzskata par pašsaprotamu rīkot pie Baltijas valstu un Polijas robežām vērienīgus manevrus ar kodoltrieciena simulēšanu. Cita lieta, ja šajās valstīs notiek mācības ar dažu Britu salās stacionētu bumbvedēju B-52 iesaistīšanu vai tiek lemts par smagā bruņojuma, būtībā ļoti ierobežota daudzuma, kā arī dažu tūkstošu karavīru izvietošanu Polijā un Baltijā. Tad “tā ir NATO, kas nāk uz mūsu robežām”.
Rietumu demokrātiju it kā radītais apdraudējums Krievijai pirmām kārtām ir iekšpolitiski izdevīgs mīts. Rūpīgi uzturams, tāpat kā stāsts par “nacisma atdzimšanu” Baltijā vai Krievijas TV kanālu jaunais politseriāls par Kijevas huntu. Ārpolitikā tamlīdzīgu stāstu izplatīšanai un acīmredzamā noliegšanai ir atvēlēta cita loma. Pieņemot, ka meli vienmēr un visur vairāk vai mazāk bijuši politikas sastāvdaļa, ar ko ierasts, tā teikt, rēķināties. Kad Putins un Lavrovs ar nopietniem ģīmjiem klāsta, ka Krievija ieročus Donbasa “tautas republikām” nepiegādā, viņi to dara ne jau tāpēc, lai Rietumu “partneri” tam patiesi noticētu. Tas ir piedāvājums pielāgoties šiem meliem. Un vismaz netieši atzīt, ka vecajā, labajā pasaules sauszemes sestdaļā, kur agrāk pletās PSRS, atsevišķas valstis ir pakļaujamas nevis starptautisko tiesību normām, bet tādām, ko diktē Maskava, kura šeit atkal uzņemas būt par augstāko soģi, vēstures tulkotāju un likteņa lēmēju. Turklāt ietekmes sfēru kārtējās dalīšanas piekritēju Eiropā netrūkst. Piemēram, Latvijā to ir vairāk, nekā vajag, ko apliecina kaut vai “sociāldemokrātiskās partijas” politiķu spriedelēšana par “Jaltu–2” un jaunu kārtību. Esošā Maskavu neapmierina. Jānis Jurkāns nesen izteicās, ka Putins negrib Ukrainu atdot, jo Krievija bez Ukrainas nekas neesot. Samērā izplatīta loģika, lai gan tā būtībā Krieviju noniecina, taču vēl jo vairāk Ukrainu, kura tiek pielīdzināta Kremlim piederošam nekustamam īpašumam. Vai kolonijai. Bet pakļautie – valstis, tāpat kā cilvēki – agri vai vēlu izjūt nepārvaramu vēlēšanos izrauties. Un, lai ko teiktu, izraudzītais bēgšanas virziens arvien paliek tas pats, proti, savulaik austrumvāciešu iestaigātais – uz Rietumiem.
