Atkal paštaisīts budžets 0
Ja nākamā gada budžets apjoma ziņā jau tuvinās trekno gadu (2007. gada) budžetam, tad kāpēc algas un pabalsti nav atjaunoti tai līmenī? Ar ko 2013. gada budžets atšķirsies no iepriekšējiem, žurnālistiem Ivaram Bušmanim un Mārai Libekai otrdien īsi pirms budžeta pieņemšanas skaidroja Finanšu ministrijas amatpersonas,
kas atbildīgas par tā sastādīšanu – valsts sekretāre Sanita Bajāre, viņas vietniece budžeta jautājumos Baiba Bāne un Budžeta departamenta direktore Ilonda Stepanova.
S. Bajāre: – Būtiski, ka šis ir pirmais gads, kad atsevišķi izstrādāts vidēja termiņa budžeta ietvars. Kā likums, nevis kā papildinājums budžeta paskaidrojumos.
– Ja jūs spējat prognozēt valsts attīstību trīs gadus uz priekšu, esat gudrāki par Eiropas ekspertiem, kuri to nespēj…
– Mēs esam vismaz tikpat gudri, jo vispārpieņemtā prakse Eiropā ir budžetu plānot trīs gadu griezumā. Tad, kad mēs uzraudzības programmas ietvaros pavisam cieši kopā strādājām ar Eiropas Komisiju, vienmēr saskaņojām tekošā gada budžetu. Tagad trīs gadus uz priekšu plānojam paši, bal-stoties uz makroekonomiskās attīstības prognozēm.
– Vai attīstības prognozes ir aizņemtas no Eiropas vai vismaz saskaņotas ar tām?
– Mēs vairs neesam aizdevēju uzraudzībā, un mums nav nekādas saskaņošanas procedūras ar EK vai SVF, kā tas bija līdz šim. Eiropas Komisija savas šī rudens prognozes publicēs novembra sākumā, tad arī varēsim salīdzināt, kādu tā redz Latvijas attīstību.
– Budžets atgriežas trekno gadu līmenī.
– Jā, budžets pēc apjoma tuvojas 2007. gada līmenim, kas liecina, ka esam krīzi pārvarējuši agrāk, nekā iepriekš prognozēts. Ar to būtiski atšķiramies no ES valstīm, kurās vēl tikai notiek budžeta konsolidācija. Mēs savukārt jau varam runāt par izdevumu apjoma palielināšanu.
Taču es negribētu 2014. gada budžetu salīdzināt ar šiem gadiem. Gribētos ticēt, ka esam guvuši mācības un neesam izniekojuši krīzes gadus, un esam piespiesti paveikt strukturālās reformas, palielinot efektivitāti.
– Jums noteikti bija ļoti daudz pieprasījumu pēc akūtām vajadzībām. Kā jūs izšķīrāties par to, kuram palielināt izdevumus un kuram ne? Žurnālistus jau slēgtajās sēdēs neielaiž…
– Finanšu ministrija neuzurpē varu, un mēs atbildam par kopējiem finanšu rādītājiem. Konkrētās ministrijas nāk uz valdību un aizstāv savas prioritātes. Lēmumi tiek pieņemti solidāri, diskutējot savā starpā un sabalansējot ar iespējām. Pēc konsolidācijas ir daudz objektīvu vajadzību, piemēram, pieaugošās izmaksas apkurei, degvielai, ar ko nevar nerēķināties. Otra būtiska lieta ir jaunas iniciatīvas, kuras varbūt var sākt vēlāk, taču investīcijas renovācijai vai, piemēram, Jaunajā Rīgas teātrī nedrīkst atlikt. Nacionālajai bibliotēkai investīcijas samazinās (vajadzīgas tikai pārcelšanās izmaksas), kas ļauj pievērsties jauniem objektiem. Runājot par jomām, redzam, ka ceļu uzturēšanai nepietiek ar ES fondu līdzekļiem.
B. Bāne: – Pirmajā apspriešanas raundā bija iesniegti priekšlikumi vairāk par 340 miljoniem latu, kas absolūti nebija samērojami ar mūsu iespējām. Nākamajā raundā ministrijas jau nāca ar priekšlikumiem, kurus nu nekādi nevar atlikt. Otrajā versijā bija vajadzības gandrīz 200 miljonu apmērā. Trešajā riņķī ministrijas argumentēja par savām būtiskajām prioritātēm, kā rezultātā tika pieņemts tāds lēmums kā pašlaik.
– Ar ko budžeta struktūra atšķiras no trekno gadu budžeta? No budžeta apjoma izrietošs jautājums ir: kāpēc algas tomēr vēl nav tikpat lielas?
S. Bajāre: – Ir fundamentālas atšķirības. Pirmkārt, ES fondu līdzfinansējumā ir būtisks palielinājums (no 632 miljoniem 2007. gadā uz 961 miljonu nākamgad. – Red.). Otrkārt, nevar salīdzināt 7 – 9% lielās parāda apkalpošanas izmaksas 50 miljonu latu apmērā toreiz ar pašreizējiem 250 miljoniem. Tātad pieckāršojušās. Salīdziniet ar pašreizējo veselības budžetu – gandrīz puse no tā!
Ja nebūtu bijusi krīze, tad šos divsimt miljonus latu varētu atvēlēt citiem mērķiem. Tagad tā ir mūsu fiskālā atbildība – pamazām atgriezties pirmskrīzes parāda apkalpošanas izmaksu līmenī.
B. Bāne: – Vēl būtiskas atšķirības budžetā ir piemaksu pārcelšana pie vecuma pensijām no speciālā budžeta uz pamatbudžeta no 2014. gada 1. janvāra. Jo stratēģiski ejam uz speciālā budžeta deficīta samazināšanu.
– Sociālais budžets reiz aizdeva pamatbudžetam, tagad ir otrādi?
– Tas ir citādi. Kad 2008. gadā speciālajā budžetā bija uzkrājums, tika pieņemts politisks lēmums par piemaksām pensijām, kas nebija saistītas ar sociālās apdrošināšanas iemaksām un kam nebija seguma. Tas ir terminēts pasākums, kas nav raksturīgs sociālajam budžetam, tāpēc tagad to finansē no pamatbudžeta. Tādējādi pensiju sistēma ir stabilāka un ilgtspējīgāka. Sociālajā budžetā ir vairs samērā neliels iztrūkums – 56,7 miljoni latu.
I. Stepanova: – Būtiski atcerēties, ka pamatbudžets “neapēda” uzkrāto pensiju naudu, bet aizņēmās un vēl maksāja procentus speciālajam budžetam.
– Pensionāri gaidīja, ka pensiju indeksācija atsāksies 2013. gadā, tagad ir neizpratnē.
S. Bajāre: – Likumā bija noteikts, ka pensiju indeksācija atcelta līdz 2013. gada 31. decembrim. Atbilstoši tam izdevumi indeksācijai ierēķināti 2014. gada budžetā.
B. Bāne: – Tas pats attiecas uz pabalstu griestiem, bet daži tiek pārskatīti jau 2013. gadā, piemēram, māmiņu algām.
– Valdības deklarācijā vai rīcības plānā noteikts, ka veselības budžetam jābūt 4,5% no IKP. Projektā nākamā gada bāzes variants ir mazāks nekā šogad.
S. Bajāre: – Veselības nozares pamatbudžets (bez ES fonda finansējuma) šogad bija 446 miljoni latu, pēc grozījumu veikšanas – 486 miljoni. Nākamgad plānoti 467,8 miljoni, taču jāņem vērā, ka daļa pasākumu, kas saistīti ar norēķiniem decembrī, ierēķināti šā gada grozījumos. Tikai izskatās, ka nākamgad samazinājums, taču būtībā pakalpojumu apjoms iedzīvotājiem nodrošināts tai pašā apjomā.
– Vai veselības ministres Circenes vēlme iezīmēt 2% no ienākuma nodokļa veselības aprūpei īstenosies?
– Nav panākta vienošanās par kāda konkrēta procenta iezīmēšanu noteiktam mērķim.
Mēs vienmēr esam uzsvēruši, ka jebkādi pasākumi, kas apkaro ēnu ekonomiku, ir Finanšu ministrijas prioritāte. Ar nodokļa iezīmēšanu vien finansējuma apjoms veselības sistēmai nevar mainīties. Ja Veselības ministrija nonāks pie nepieciešamības konstatēt konkrētu nodokļa maksātāju, tad ministrijā centīsimies izpētīt, vai to var ieviest komplicētajā ienākuma nodokļa sistēmā.
B. Bāne: – Jāatceras, ka šis nodoklis ir arī pašvaldību budžeta resurss, tāpēc Veselības ministrijas iecere neatvieglo mūsu diskusijas ar Latvijas Pašvaldību savienību.
– Ar pašvaldībām esat vienojušies – 80, 82 vai 85% no IIN tiktu pašvaldībām?
S. Bajāre: – Ceram vienoties.
– Vai budžeta plānos darbaspēka nodokļa samazinājums ir plānots?
– Triju gadu perspektīvā IIN plānots samazināt no 25 uz 20% – nākamgad par procentu, turpmākajos – par diviem katru gadu.
Balstoties uz valdības demogrāfijas prioritāti – dzimstības veicināšanu, budžetā iestrādāti arī atvieglojumi par apgādājamajiem. Ja būs iespējams, ierosināsim neapliekamā minimuma paaugstināšanu no 2014. gada.
– Minimālo algu?
– Šis jautājums ir Labklājības ministrijas kompetencē. Nolemts nākamgad nemainīt, bet gada vidū jāvērtē, vai tas iespējams no 2014.gada. Tas ir īstenojams tikai ar sociālo partneru piekrišanu.
– Cik daudz iedzīvotāji savos maciņos jutīs budžeta palielinājumu?
B. Bāne: – Pedagogi jutīs algu palielinājumu, policisti un tiesu darbinieki – saņems lielākas sociālās garantijas, uzturdevas apliekot ar sociālās apdrošināšanas iemaksām.
S. Bajāre: – Noteikti pieredzēsim, ka mazāk cilvēku ir bez darba. Protams, ne jau valsts pārvaldē būs papildu darbavietas, bet plānotās investīcijas, administratīvā sloga mazināšana radīs jaunas iespējas.
Ivars Bušmanis
