Uldis Šmits: Likteni parasti nosaka politiskie lēmumi 6
Pagājušajā nedēļā kanclere Angela Merkele izteicās, ka jāpalielina Vācijas militārais budžets, un kārtējo reizi apšaubīja, vai ASV “mūs aizsargās”, tāpēc eiropiešiem “jāņem liktenis savās rokās”. Tāds esot nākotnes uzdevums. Acīmredzot sacītā iemesls šoreiz bija Baltā nama lēmums par Vašingtonas izstāšanos no 2015. gadā slēgtās daudzpusējās kodolvienošanās ar Irānu. Kopsakarība starp vienu un otru gan palika neizskaidrota.
Katrā ziņā jūtamāks eiropiešu ieguldījums Eiropas aizsardzības stiprināšanā būtu visnotaļ noderīgs. Galvenais pienesums tiek gaidīts tieši no Vācijas, bet problēma tā, ka pastāv šaubas arī par valdošās t. s. lielās koalīcijas politisko gribu īstenot koalīcijas līgumā paredzēto pakāpeniski sasniedzamo mērķi. Tas, ņemot vērā Berlīnes ekonomiskās iespējas, ir salīdzinoši pieticīgs – 2021. gadā atvēlēt aizsardzībai 1,5% no Iekšzemes kopprodukta jeb aptuveni četrdesmit trīs miljardus eiro. (Šogad atvēlēti 1,2%.) Tātad patālu no NATO Velsas samitā noteiktajām vadlīnijām.
Vācijas valdībā saduras divas pieejas gan attiecībā uz Ziemeļatlantijas alianses saistību izpildi, gan aizsardzības un drošības politiku kopumā. Kristīgo partiju bloku pārstāvošā aizsardzības ministre Urzula fon der Leiena cenšas izplēst bruņoto spēku vajadzībām kaut drusku vairāk naudas, savukārt finanšu ministrs sociāldemokrāts Olafs Šolcs apgalvo, ka pēc nākamā gada piešķīrumi jākoriģē samazināšanas virzienā, jo prognozētie valsts ieņēmumi nebūs pietiekami, lai Bundesvērs saņemtu visu plānoto finansējumu…
Pirms dažiem mēnešiem tika publiskots parlamenta ziņojums, kas atklāja Vācijas bruņoto spēku bēdīgo stāvokli. Piemēram, nebija izmantojama neviena no sešām zemūdenēm un lielākā daļa tanku. Lai gan militārā rūpniecība strādā ar pilnu jaudu un Vācija nu kļuvusi par piekto lielāko ieroču eksportētāju – pēdējos pāris gados ieņēmumi no bruņojuma eksporta pārsniedz sešus miljardus eiro. Tikmēr Bundesvēra tehnika ir turpinājusi rūsēt un iziet no ierindas, jo valdība pārāk nepār-slogo savus ražotājus ar pasūtījumiem, un šis iesīkstējušais paradums nav tik vienkārši pārvarams.
Pēc Berlīnes mūra krišanas radās jautājums, vai armija vispār būs nepieciešama. Toreizējo noskaņojumu varēja saprast. Taču politiskajās aprindās un īpaši sociāldemokrātu (SPD) diezgan šrēderizētajā vidē ilūzijas – sauksim to tā – pastāv joprojām. Agrākais ārlietu ministrs Zigmārs Gabriēls pērn Bundestāga vēlēšanu kampaņas laikā klāstīja, ka kristīgie (CDU – CSU) grasās uz sociālās jomas rēķina izgāzt milzu summas armijai, jo padodas Baltā nama spiedienam, tāpēc vēlēšanas būšot kā referendums par to, vai Vācija arī turpmāk paliks “miermīlīga” vai pakļausies Trampa militāristiskajam “trakumam”. Tiesa, tobrīd viņš un pārējā SPD vadība solīja, ka sociāldemokrāti nekādā ziņā vairs neielaidīsies lielajā koalīcijā, drīzāk ieņems vietas opozīcijas solos. Galu galā notika gluži pretēji, līdz ar to retorika mainījās, bet “miermīlības” gars droši vien saglabājies atsevišķu ministru kabineta locekļu prātos un sirdīs.
Tomēr nauda nav galvenais. Bundesvērs pat ar sagrabējušiem tankiem var būt ietekmīgs faktors. Ja vien ir skaidra izpratne par bruņoto spēku lomu mūsdienu Eiropā, kuras liktenis “jāņem savās rokās”. Likteni gan parasti nosaka politiskie lēmumi un valdību izdarītā izvēle. Arī konkrētajā jeb Vācijas gadījumā ir jāizvēlas starp vēlmi bīdīt ierasto biznesu ar agresīvu režīmu, kas sagrābis kaimiņvalstu teritorijas, un apņēmību principiāli aizstāvēt Eiropas demokrātiju. Kā zināms, tam, kas pats sevi sargā, liktenis mēdz būt labvēlīgs. Nemaz nerunājot par Trampu vai kādu citu.
