JĀĻAUJ IZSĀPĒT 0
Vilšanās ir psihotrauma, tāpēc svarīgi saprast, vai cilvēks ar to tiek galā uzreiz vai arī rodas tā sauktais posttraumatiskais sindroms. Šādā situācijā šķiet – it kā būtu laiks tikt pāri negatīvajam notikumam, bet pārdzīvojumi tiek atražoti ar laika nobīdi.
“Nesen manā praksē bija šāds piemērs – jauna sieviete pēkšņi zaudēja vīru un it kā sastinga, nevarēja paraudāt. Kamēr viņa organizēja bēres, darbojās aizsardzības mehānisms. Viņai bija nepieciešama enerģija darbības laukam, nevis jušanas laukam. Kad organizēšana beidzās, viņa nonāca saskarē ar savām patiesajām jūtām un izjuta sāpes.
Dažreiz tas notiek pēc ilga laika. Cilvēkiem bail, viņi bēg no sāpēm, bet vilšanās sajūta arī sāp,” apraksta psihoterapeite.
“Vilšanos jāmāk izsāpēt, jāmeklē resursi, piemēri pagātnes pieredzē, kas iepriekš palīdzējis tikt galā ar kaut ko līdzīgu. Kādam palīdz, ja viņu liek mierā, jo cilvēkam ir tiesības būt vienam ar savu personisko sāpi. Ja draugi, paziņas redz, ka tas ieilgst, jāatļaujas pieklauvēt, paprasīt – kā varu palīdzēt? Vai nav pienācis laiks paskatīties, ka ārā jau pavasaris? Jāsniedz roka un jāskatās, vai to pieņem vai ne. Tomēr lēmuma pieņemšana jāatstāj cilvēka paša ziņā,” pārliecināta ir Aina Poiša. Iejušanos cietēja lomā var izskaidrot arī ar uzmanības trūkumu. Cilvēks ilgojas, lai kāds pamana, ka viņš ir viens pats savā vientulības cietoksnī un laiza brūces. Tādā brīdī vajadzīgs laba drauga plecs – neuzbāzīga, ļoti uzmanīga tuvošanās. Nepieciešams atbalsts, uzmundrinājums, iedrošinājums un atgādinājums, ka iespējams dzīvot par spīti tam, ka reizēm sāp. Svarīgi, lai pasaule no cilvēka neaiziet pārāk tālu. “Ir indivīdi, kuri paši nāk ārā no aliņas, un ir tādi, kas gaida, ka viņiem atvērs durvis.”
KĀ MĪLĒT SEVI
Cilvēks ar veselīgu dzīves uztveri vēlas justies labi. Tie, kam patīk ciest, sevi parasti nemīl, viņiem ir ļoti zema pašvērtības izjūta, un viņi nespēj uzņemties atbildību par soļiem, kas ved uz risinājumu.
“Mīli sevi, cieni sevi – nereti tie ir plakātiski paziņojumi. Šīs frāzes var likt slikti justies, jo nav skaidrs, kā to izdarīt,” atzīst Aina Poiša un paskaidro: “Tas nozīmē uzņemties lielāku atbildību, sākt sadarbību ar pasauli. Ir kaut kas jādod pretī, lai saņemtu, nevis tikai jāgaida no citiem. Pasaule nav radīta tikai tādēļ, lai apmierinātu visas mūsu emocionālās vajadzības. Citādi kļūstam atkarīgi – gaidām, ka kāds ar savu saturu ielīdīs mūsu tukšajā telpā un tad mēs jutīsimies pilnīgāki. Taču tā nenotiek – pasaulē valda došanas un ņemšanas princips. Ja gaidām vairāk, jau ieprogrammējam vilšanos,” saka Aina Poiša.
Konsultante Aina poiša, ģimenes psihoterapeite
