Reālākas gaidas 0
Ikviens kaut ko gaida, bet jautājums ir – vai mēs gaidām ideālo variantu? Realitātē viss ir mainīgs un atrodas pastāvīgā kustībā. Jaunībā ir spēcīgāka jābūtības formula. Ar gadiem un pieredzi cilvēks saprot, ka iespējas samazinās, ka realitāte ir skaudrāka. Jāmāk tikt galā ar savām bailēm, ņemt dzīves sniegtās iespējas, nevis apstāties un domāt, ka tikai atkal kaut kas nenotiek, drošības labad nekur neiešu.
Gaidām vairāk jāatbilst savām un citu spējām. Dažkārt gribēšana ir lielāka par varēšanu un rodas iekšējs konflikts. “Ja nepazīsti savu varēšanu un nāc tikai ar ambiciozu gribēšanu, vari saņemt atteikumu, jo kāds pamanījis tavu nevarēšanu. Diezgan draņķīgi, ja tevi pieķer tādā situācijā, vai ne?” ironiski prāto psihoterapeite. Jāzina savas vājās un stiprās puses, lai izvēles nonāktu tur, kur tām durvis veras vaļā. Tas nozīmē, ka cilvēks ir piesardzīgs, nevis bailīgs. Ja esi tikai bailīgs, tad nedari neko.
Cits attiecību musturs
“Izvairoties no attiecībām, cilvēks zaudē dzīves vitalitāti. Attiecībās iespējams ļoti daudz uzzināt par sevi, jo nepārtraukti spoguļojamies viens otrā. Komunikācija ir dzīvības radīšana starp cilvēkiem. Dalīšanās, pieņemšana, saskarsme – tur atrodams viss labais, kas ražo siltumu. Atteikties no attiecībām nozīmē sevi apzagt,” pārliecināta ir Aina Poiša.
Ja nesaņemam no otra gribēto, vismaz iemācāmies, kas ir tas, ko gribam. Vai tikai viens cilvēks to var apmierināt? Varbūt šim cilvēkam var noņemt atbildību, ja viņš nespēj sniegt cerēto?
Tie, kuri vilšanās dēļ mīt vientulības tornī un saka, ka viņiem neko nevajag, patiesībā raida pretrunīgu ziņu. Viņi runā vienu, bet jūt ko citu, jo dabas likums liek būt attiecībās ar kādu.
Viens no šā gadsimta piedāvājumiem, uz ko cilvēki tiek mērķtiecīgi orientēti, – būt pašpietiekamam, spēcīgam. Vienam ir vieglāk, jo nav jāsadarbojas ar otra ego un vajadzībām. Daudzas gudras, neatkarīgas, pašpietiekamas sievietes ir vienas un negrib nevienu ielaist savā privātajā telpā. “Man ir vīrietis, ar kuru es braucu ceļojumā, vīrietis, ar kuru eju uz operu, un kaut kur ir arī vīrietis kaislīgam seksam. Varu dabūt visu, ko gribu, un visu kontrolēju! Ar šādu attieksmi sieviete epizodiski paņem no ārpasaules attiecības un sevi apmierina, bet tuvāk nevienu nelaiž. Līdzko ielaiž kādu savā telpā, sākas pieķeršanās, pieradināšana, atbildība, un tas jau ir cits attiecību musturs. Telpa ir jāsadala, sākas cīņa par to, kura ieradumi gūs virsroku.
Tomēr ideālajā dzīvoklī, kurā ir kārtība, nav nevienas drupačas vai nomestas zeķes, mājo vientulība. Sieviete nogurst, pienāk vājuma brīdis, un viņa sāk prātot, cik labi, ja blakus būtu kāds plecs, uz kura izraudāties, kāds, kurš sagaidītu mājās ar ceptiem kartupeļiem. Bet, ja ir simtprocentīga pārliecība, ka tev nevajag attiecības, tad dzīvo nost! Tomēr man šķiet, ka dabiski ir būt veselīgās attiecībās kopā ar kādu, kurš nešķiet kā apgrūtinājums,” savus uzskatus pauž Aina Poiša.
Tikt emociju zirgā
Dzīvē nav iespējams izvairīties no sarūgtinājuma. Izejot lielajā pasaulē, vilšanās sagaida atplestām rokām. Tomēr šī sajūta ir arī ļoti vērtīga. Savs egocentrisms ir jānofrizē – jāatbrīvojas no lielummānijas, jāiemācās pazemīgāka attieksme (labā nozīmē) ar pateicību sirdī. Tā ir pieaugšanas stadija – ir nepieciešams aplauzt radziņus, atsisties, lai būtu ne tik ass vai kategorisks saskarsmē ar citiem, lai pieņemtu dažādību. “Ja ej ar došanas sajūtu, tad saproti, ka tavai eksistencei ir kaut kāda nozīme. Vari uzlabot pasauli neatkarīgi no tā, ka pastāv atņemšanas iespēja.”
Sadziedējot rētas, paskatoties atpakaļ, saprotot, ka esi mācējis tikt galā, parādās spēks. Brīžiem esi zirgā, bet brīžiem zirgs nomet zemē. Zirgs ir emocionālā dzīve, jātnieks iemācās to vadīt. Ar gadiem rodas pieredze, kas dara izvēlīgākus, piesardzīgākus – sākam novērtēt, saprast, kas mums patiešām ir nepieciešams, lai būtu labi. Piesardzība nozīmē pārbaudīt, vai ledus ir tāds, ka tam var iet pāri.
“Kad piedzīvojam vilšanos, divas molekulas atgrūžas. Tālumā atgūstam savu autonomiju, pašpietiekamību, kas sadziedē sāpes. Katrā cilvēkā ir ieprogrammēta funkcija pārregulēties, bet mums tai jāpalīdz, dodot signālus, ka vilšanās var pāriet, nekas nav fatāli nolemts. Esi nokritis, lai pieceltos.”
