Vilties – tas nozīmē zaudēt 0
“Kad šķiramies vai esam spiesti atvadīties no kāda, seko sērošanas process. Arī vilšanās sajūta ir kaut kā zaudējums. Pēc jebkura zaudējuma grūti aptvert – vai tiešām?! Tad cilvēks it kā mazliet patirgojas, mēģina tam pieiet no citas puses. Ir dusmas, skumjas, sevis vainošana – visas šīs emocijas raksturīgas zaudēšanas gadījumā,” apraksta psihoterapeite. “Ja man nedod, ko vēlos, kļūstu dusmīga. Bet cik ilgi dusmošos? Tad jūtos vīlusies, sāku domāt – varbūt pati esmu vainīga? Acīmredzot neesmu tik laba vai vērtīga, lai saņemtu to, ko gribu. Tā pamodinu sevī mazvērtības kompleksus, sašaurinu savu pasauli. Izdomāju, ka varu paļauties tikai uz sevi, jo pārējie man sagādā vilšanos.” Reizēm tiešām var paļauties tikai uz sevi, tomēr, ja citi nepalīdz, tā ne vienmēr ir ļaunprātība.
Ja cilvēks pārdzīvo smagāk un dziļāk, tā ir viņa personiskā attieksme. Viņš nav ne šķībs, ne greizs, ne nepareizs, ne slims. Kāds uz tāda paša fona pavisam viegli tiek pāri pārdzīvojumiem, un abi šie tipi var pastāvēt līdzās. Ar termometru nav iespējams izmērīt, cik daudz katrā ir vilšanās sajūtas, – tas meklējams jau bērnības pieredzē. Ja cilvēks šajā ziņā ir viegli ievainojams, viņš vairāk uz to koncentrē uzmanību. Ja vilšanās nasta ir mazākā un veselīgākā devā, ir vieglāk tikt uz priekšu un iekāpt nākamajā autobusā – nākamajās attiecībās. Cilvēks saprot, ka nav ko mocīties, un dzīvo tālāk. Tā ir veselīgāka attieksme.
“Mēdz atšķirties arī jūtu dziļums. Individualizācijas process ir nonācis tiktāl, ka primāri rūpējas par savu, nevis kopīgo labklājību. Divi cilvēki satiekas dažādu iemeslu dēļ, varbūt jaunais kopdzīves modelis ir ērtāks, drošāks, izdevīgāks. Bet, ja otrs apdraud manu labklājību, tad eju patērēt kādu citu. Kad tas izsīkst un atgriežos pie sava es, atkal sajūtu diskomfortu,” uzvedības modeļus vērtē psihoterapeite.
Piedot un samierināties
Ģimenē mācāmies draudzību un mīlestību vai pretējo – draudzības un mīlestības trūkumu. “Kāda kliente stāstīja, ka bērnībā gribējusi mammai uzticēt kaut ko svarīgu, bet mamma par to pasmējusies kopā ar savām draudzenēm. Meita piedzīvoja vilšanos un nekad vairs mammai neuzticēja neko personīgu. Šī pieredze sievietei joprojām traucē veidot attiecības, taču viņa nolēmusi tikt ar to galā, jo jūt, ka tas viņu nospiež,” piemēru sniedz psihoterapeite. “Ja pārstāj uzticēties, tad dzīvo ar domu – ārpusē ir ienaidnieki. Cilvēkam bail no ienaidnieka tēla, viņš sāk kalpot savām bailēm. Un parasti jau saņemam tieši to, no kā baidāmies.”
Atveseļošanos apgrūtina centieni vainot otru. Atbildība ne vienmēr pienākas tam, kurš sagādā sāpes, – tā jādala ar divi. Viena gaidas bijušas pārāk spēcīgas, otrs tās nav spējis apmierināt. Dažkārt vārds piedošana ir par smagu, un tad noder vārds samierināšanās – tā bija, liekam nost, ejam tālāk. Citādi sākas fantazēšana, kā būtu bijis, ja nebūtu tevi satikusi, kā būtu bijis, ja nebūtu tevi apprecējusi. Tās ir bailes pieņemt realitāti. Kad tam tiek pāri, saprot, ka nožēla neko neatrisina. Var ietekmēt to, kas ir šodien, lai perspektīvā tiktu iemīta kāda jauna taciņa.
