Kā atkal ļauties mīlestībai, iesaka psihoterapeite Aina Poiša 0
Iepriekšējā attiecību pieredze nereti ir kā slazds – daudzi nespēj tikt pāri vilšanās sajūtai, atraidījumam vai citam sāpīgam notikumam. Šādā situācijā nepieciešams spēks un drosme, lai uzdrīkstētos dzīvot tālāk un… varbūt viltos vēlreiz, jo dzīve sagādā ne tikai gaišus, bet arī tumšākus brīžus. Kā saņemties un no jauna iekāpt attiecību autobusā? Iesaka ģimenes psihoterapeite Aina Poiša.
Vairs nekad mūžā!
Pirmo vilšanās pieredzi piedzīvojam jau bērnībā, kad saņemam atraidījumu un viss nenotiek pēc mūsu noteikumiem. Bērns uzmet lūpu, jo mamma saka: “Nē, nedrīkst!” Nākas saprast, ka visu nevar kontrolēt, pasaule nav tik laba, kā cerēts. “Ir runa par indivīdu, kura piedzīvotās reakcijas ar vecākiem bērnībā atkārtojas arī partnerattiecībās,” problēmu iezīmē psihoterapeite Aina Poiša. Attiecību sākumā, pavasara fāzē, partnerim tiek piešķirta teju vai maģiska loma – viņam jāaizpilda tukšums, jāpadara otrs laimīgs. Brīdī, kad cilvēks atgriežas pie sava es, pie cilvēciskās dabas, saprot, ka bez jā pastāv arī nē. Tas var būt diezgan liels šoks, kas sagādā vilšanos. Var justies līdzīgi kā bērnībā, saņemot atteikumu, atraidījumu.
“Vilšanos var tēlaini pieņemt kā autobusa pieturu, kurā mūs ik pa brīdim izsēdina, jo aptrūkstas degvielas. Plāni sabrūk, pēkšņi esam atkarīgi no benzīna deficīta,” piemēru min Aina Poiša. “Tālākais atkarīgs no cilvēka – vieni pieturā paliek visu mūžu un ar autobusu nekad vairs nebrauc. Viņi tā arī saka – vairs nekad mūžā! – un ieciklējas vilšanās sajūtā.”
Konkrētām epizodēm, kas sagādā vilšanos, subjektīvi piešķiram pārspīlētu nozīmi. Dzīvojam savu iedomu cietumā, pieņemot kategorisku spriedumu – nevar ļauties un otram uzticēties, jo iespējama vilšanās un atraidījums. Tad labāk pa pusei – tā kā jā, tā kā nē. Cilvēks stāv pieturā, paskatās autobusu sarakstā un prāto – varbūt tomēr braukt ar cita maršruta autobusu?
“Būtu naivi domāt, ka dzīve nesagādā vilšanos. Bērniem jāmāca ticēt un saprast, ka viens nē nenozīmē, ka esi atraidīts. Reizēm vajadzības var apmierināt tūdaļ, citreiz tas prasa laiku. Arī pie debesīm visu laiku nespīd tikai saule.
Ieciklēšanās ir apstāšanās, stagnēšana, kā arī sevis apzagšana, ko izraisa psiholoģiska aizsardzība. Ja cilvēks sāk saaugt ar psiholoģisko aizsardzību, viņš ir nolemts vientulībai.”
Ciest nav liela māksla
Uz jautājumu, kāpēc cilvēks iestrēgst vilšanās sajūtā un vairs nemāk mīlēt un baudīt dzīvi, psihoterapeite atbild, ka pie vainas mēdz būt iedzimti ieradumi vai uzvedības paraugi, kas kalpo kā špikeri noteiktās situācijās. “Ir cilvēki, kas vilšanās situācijās krīt pesimismā, jo iepriekš guvuši līdzīgu pieredzi. Kas notiek ar mammu, kad viņa ir nelaimīga? Viņa kļūst depresīva, pazūd saskarsmes iespēja. Nesen runāju ar savu klienti, kura jūt, ka atkārto mammas rīcību savā dzīvē. Sieviete saprot, ka māte bijusi vīlusies, neapmierināta ar dzīvi un meklējusi vainīgo tajā visā. Meita jau bērnībā uzņēmusi sevī šo pieredzi un tagad apjauš, ka grūtākās situācijās izpausmes ir ļoti līdzīgas, kaut gan viņas dzīve ir citāda. Emocionālā reaģēšana kaut kādā veidā turpinās,” analizē psihoterapeite.
“Jāiemācās distancēties no savām subjektīvajām sajūtām, lai saprastu, ka objektīvā realitāte dažkārt ir pavisam citāda. Jāmēģina rast kādu risinājumu, jo izvēlēties ciest nav liela māksla. Uz vilšanos vienmēr varam reaģēt bērnišķīgi – mums ir iespēja ciest, palikt infantilam, mazāk spēcīgam. Turpretī tie, kuri dzīvē kaut ko pieredzējuši, saka – vilšanās un konflikti ir dzīves sastāvdaļa, bet tas nav vienīgais. Ir arī atgūšanās, uzticēšanās no jauna. Kur asaras, tur vienmēr ir arī smiekli un prieks – viss vienā katlā. Jautājums tikai, ko no tā izķeksē. Vai tiecies pēc tā, kas tev negaršo? Tad vari viebties un teikt – dzīve nav garšīga! Vai arī saproti – tas man negaršo, bet es varu to neēst un izvēlēties kaut ko citu.” Lai pārslēgtos no sev pazīstamajām emocijām – skepses, neticības, nespējas uzticēties –, nepieciešama enerģija. Cilvēks var būt iemīlējies savā vilšanās sajūtā, kas reizē ir arī drošības bāze. Lai iekāptu jaunā autobusā, vajag mazliet drosmes. Pieturā var gaidīt mūžīgi, domājot, ka viss iet garām.
