Atkal kopā Andris Baltacis un Atis Auzāns 4
“Latvijas sirdsdziesmu” februāra aptaujā patīkamu pārsteigumu sagādājis Andris Baltacis un Atis Auzāns, kuri klausītājiem vērtēšanai piedāvā Andra dziesmu “Aizmirst visu”. Pirms dziesmas iesniegšanas aptaujā pēc vairāku gadu pārtraukuma Andros grupas “Baltie lāči” solisti atkal bija uz vienas skatuves koncertzālē “Gors”.
“Tā ir veca dziesma. Paldies Atim, laikam, situācijai un sakritībai, lai sanāktu atkal kopā. Dziesma ir palaista, lai mēs abi varētu nobriest tālākai darbībai. Tas ir mazs sākums mūsu divu projektu turpinājumam. Esam plānojuši un darīsim. Galvenais nesasteigt. Ir mazliet laikam jāpaiet. Esmu pārliecināts, ka visu vajag darīt lēnām, lai vēji izpūš skaņas,” smaidot teic Andris.
Šo dziesmu “Baltie lāči” izpildīja jau savā pirmajā televīzijas filmēšanas koncertā. “Tikai tad dziesmā akcents vairāk bija uz krogu, meitenēm. Tad dziesmai pāris vārdi skanēja citādi. Kad tagad meklējām, ko rakstīt, atcerējos par šo dziesmu. Tā kā pats esmu gan teksta, gan mūzikas autors, nomainīju dziesmā tikai četrus vārdus un uzreiz dziesmai mainījās akcenti, doma. Tagad dziesma aizgāja ar citu spēku. Pat pāris vārdos, intonācijā ir tāds spēks,” teic Andris.
Kad vaicāju Andrim, vai tagad klausītāji viņus varēs redzēt kopā biežāk, viņš nopietni teic: “Neesam jau tā sastrīdējušies, lai nevarētu veidot kopīgu projektu. Ne tā jaunībā saplēsāmies. Viens otru zinām kopš Daugavpils mūzikas vidusskolas laika. Mums mācīja izdzīvot. Dziedājām latviski, krieviski, poliski. Tā bija īsta izdzīvošanas skola. Tas mūzikas skolā bija zvaigžņu periods – divi, trīs kursi kā ķieģeli lauza visu.” Neskatoties uz to, kas starp abiem mūziķiem bija noticis netālā pagātnē, viņiem ir daudz kopīgā no tālās pagātnes, kas ir tik dziļi iespiedies viņu atmiņā un ir daudz vienojošāks par šīsdienas nebūšanām. “Es savu latviskāko laiku atceros tieši ar Ati. Kopā 1988. vai 1989. gadā piedalījāmies folkloras festivālā “Baltica” ar folkloras kopu “Rakari”. Tas bija festivāls, kad Dainis Stalts pacēla Latvijas karogu. Mēs vēl bijām puišeļi, bet sapratām, ka mums nav Latvijas karoga. Neatceros, kurai no meitenēm bija ķiršsarkani brunči. Es no tiem taisīju karogu, bet Atis tajā pašā laikā no lazdas uztaisīja karoga kātu. Gājienā gājām ar mazu karodziņu 70 x 50 cm. Ar Ati esmu strīdējies gan meiteņu dēļ, gan mūzikas dēļ, bet tas netraucē mums atkal būt kopā. Tās ir manas atmiņas, tās nekur nepazudīs. Stāstīšu saviem bērniem, mazbērniem. Daudz no tiem strīdiem izdomājuši citi. Varbūt šī pauze ir gājusi labumā,” atzīstas Andris. Vai domstarpības ir pagātne un tagad tikai uz priekšu radošos darbos. Andris neslēpj: “Ir mums viena domstarpība, par ko neesam vienisprātis. Esmu pārliecināts, ka mūsu vieta ir Latgalē, bet Atim vairāk patīk Rīga. Katrs paliekam pie sava. Jā, viņam ir interesantāki, svaigāki projekti nekā man. Atim ātrāka reakcija. Es esmu iesūnojis savā Latgalē. Man patīk tas, ko dara Atis. Nekas nav skaistāks un patiesāks par divu vīru draudzību. Protams, kādam ir jāpiekāpjas. Par to, ka esam kopā, jāsaka paldies Atim, tas ir viņa projekts. Projekta autors ir Atis, neskatoties uz to, ka tā ir mana dziesma. Iniciatīvā nāca no viņa. Paldies viņam par to. Es nevarētu teikt, ka esmu baigi lepnais, bet es esmu tāds izklaidīgs, visu nevaru paspēt, sagrābt kopā. Līdz finālam vēl tālu. Tas nebija mērķēts tikai šodienai. Tas būs tālāk, nekā izskatās. Varbūt tagad uzreiz nav koncerti ar “Baltajiem lāčiem”. Būs mazliet nopietnāk. Laiks visu noliek savas vietās. Mēs katrs esam savā vietā.”
Runājot par saviem tuvākajiem radošajiem plāniem, Andris teic: “Tie saistās ar “Jubilāriem”. Būs jauna dziesma, kas liks visiem gan pasmaidīt, gan paraudāt. Tagad strādājam studijā. Jauno repertuāru izdziedam mazākos koncertos Latgalē, pieslīpējam programmu. Gatavojamies, lai rudenī varētu apceļot visu Latviju.” Savukārt Atis turpina savu koncertprogrammu “Sirds dziesmas”, kurā skan dziesmas ikvienam no mums. “Pavisam tuvu, pieklusinātā skaļumā, dvēseliskā tuvībā ar katru koncerta klausītāju,” teic Atis. Šie ir koncerti, kuros Atis no sirds var spēlēt uz sava akordeona gan savas, gan ikviena klausītāja sirdsdziesmas, jo koncerta otrajā daļā ikvienam ir iespēja mūziķiem pasūtīt tieši savu sirdsdziesmu.
