Atkal izsalcis pēc dziesmām. Saruna ar mūziķi Jāni Šipkēvicu 0
“Neesmu mūziķis, bet vienkārši cilvēks, kuru interesē visādas radošas izpausmes,” saka mūziķis JĀNIS ŠIPKĒVICS, kura dziesmu izrāde “Zenīts” – darbs pusaudžiem, rakstīts divām zēnu balsīm un astoņiem instrumentiem – pirmatskaņojumu piedzīvos šīs nedēļas izskaņā, 26. un 27. augustā, mūzikas festivālā “LNSO vasarnīca” Vidzemes koncertzālē “Cēsis”.
Piekrīti, ka tavi radošie projekti, sākot ar vokālo grupu “Cosmos”, “Instrumenti”, pēcāk arī “Dora”, soli pa solim attālina no popmūzikas un izklaides trokšņa, kļūst arvien intīmāki un arvien biežāk – akadēmiskāki?
J. Šipkēvics: Kordiriģenta aizmugure nudien sāk tā ļoti patīkami par sevi atgādināt. Tomēr nedomāju, ka tas ir kāds apzināts kurss. Vienkārši cenšos sekot attiecīgā brīža aicinājumam. Ja jautā, vai mana mūzika dodas prom no cilvēkiem virzienā pati pie sevis, es teiktu, ka ne. Atklāti sakot, šobrīd ir pienācis mirklis, kad atkal gribu radīt dziesmas. Arī tikko norisējušais (20. augustā fon Stricka villas apkārtnē) Imanta Kalniņa mūzikas koncerts ir tam apliecinājums. Vienīgi, iespējams, nevaru nodrošināt, ka manis radītais varētu būt visiem tīkams un viegli dziedams līdzi. Es cenšos darīt kaut ko tādu, kas ir ļoti interesanti, attīstoši, un kādā punktā tas varbūt ir domāts kādai specifiskai klausītāju grupai. Esot dažādās jomās, jūtos produktīvāks. Mani interesē arī ar mākslu saistītas aktivitātes, kur skaņa ir daļa no mākslas darba. Laikam jau nevaru sevi ievietot kaut kādā vienā jomā. Neesmu mūziķis, bet vienkārši cilvēks, kuru interesē visādas radošas izpausmes.
Mūzikas festivālam “LNSO vasarnīca”, kas šonedēļ izskanēs Cēsu koncertzālē, esi radījis dziesmu ciklu pusaudžiem “Zenīts” divām zēnu balsīm un astoņiem instrumentiem. Pirmoreiz rakstīji orķestrim?
Līdz šim esmu rakstījis kora partitūras Valsts akadēmiskajam korim “Latvija”, un šī bija pirmā pieredze, radot darbu orķestrim. Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris deva impulsu veidot darbu, kurā orķestris varētu būt mijiedarbībā ar klausītāju padsmitnieku. Es šo impulsu pārvērtu refleksijā par bērnību un aicināju savu klasesbiedru, dzejnieku Martu Pujātu uzrakstīt dzejoļus, kas būtu par pamatskolnieka piedzīvojumiem – iekšējiem un ārējiem. Viņš radīja desmit brīnišķīgus dzejoļus, kuros izskatītas būtiskākās sajūtas vai atslēgas mūsu atmiņās. Kopā pat sastādījām šo “lietu” sarakstu – tur nonāca agrie rīti, kad vēl ir tumšs un dzeltenā laternu gaismā brien pa sērsnu uz nulles stundu. Arī slapjā krītainā tāfeles švamme un skolotājas roka, kas dzēš no tāfeles ar krītu uzrakstīto. Arī alkas pēc jaunām sporta botām un NBA basketbola kults, klāt vēl “Super Nintendo Game Boy” vai “Supermario” spēlītes. To visu pārvērtu desmit dziesmās un esmu ļoti gandarīts, ka varēju ieinteresēt Andri Sējānu, kolēģi no “Cosmos”, kurš šīs dziesmas instrumentēja. Viņš to ir izdarījis vienkārši fenomenāli. Divi puikas to visu izdzied – duetos un solo. Scenogrāfes Rūtas Briedes darbus biju noskatījis un apbrīnojis Leļļu teātrī, tādēļ aicināju viņu veidot scenogrāfiju. Visu kopā liek režisors Viesturs Meikšāns.
Līdz šim neapšaubāmi skaļākais projekts – kopā ar Reini Sējānu izveidotā grupa “Instrumenti” – šobrīd ir brīvdienās?
Manā dzīvē šī grupa šobrīd ir ļoti aktuāla, jo esam diezgan aktīvā ideju radīšanas punktā. Protams, dodos arī akadēmiskākā virzienā, bet “Instrumenti” turpina savu kursu – ar pilnīgi jaunu sparu. Gan man, gan Reinim, gan Gatim ir bijis laiks katram meklēt savas jaunas formas. Reinim bija fantastisks projekts – baleta izrāde “Vārna” kopā ar Elzu Leimani. Kopā ar Gati izdevām “Doras” albumu. Tā bija strāva, kas bija jānovada. Tagad esam tā labi izsalkuši pēc tā gandarījuma, ko sniedz dziesmu rakstīšana.
