Noslēgtais loks 7
– Lasīju, ka tev nesanākot staigāt pa saviesīgiem pasākumiem un prezentācijām. Laikam tev šī izklaide nešķiet saistoša.
– Pa laikam jau kaut kur aizeju. Taču šomēnes pēc grafika man jāspēlē piecpadsmit izrādēs, un nezinu, vai brīvajos vakaros man gribēsies kurp doties. Taču mūsu teātra loks ir visai noslēgts, un tāpēc reizēm gribas satikt cilvēkus arī no citas vides. Bet nereti, kad ir vēlēšanās apmeklēt kādu pasākumu, vakarā man jābūt teātrī.
– Un tad vīram Filipam jādodas vienam?
– Gan es eju viena, gan arī Filips. Viņš jau arī vienmēr nav mājās, jo vīra darbs saistīts ar komandējumiem. Bet tagad es uz pasākumiem varu ņemt līdzi meitu.
– Kas tevi šobrīd satrauc mūsu sabiedriskajā dzīvē un plašajā pasaulē?
– Esmu emocionāla, un man dara raizes politiskie notikumi Ukrainā. Kad tās šausmas sākās, es savu dzīvi “apraku” internetā. Laikam manī pamodās žurnālistes gars, jo neko citu nevarēju padarīt. Prātoju, kāpēc Krievija ir tāda, kāda ir. Sāpīgi apzināties, ka kaimiņos valda tāda politiskā situācija. Pazīstu daudzus krievu aktierus, režisorus, esmu Krievijā filmējusies, bijusi auglīga sadarbība, un tagad žēl, ka tāds šķēps iedurts. Kad sākās agresija pret Krimu, es atrados Maskavā, kurp biju devusies uz kinoprovēm. Lidojot mājup, sāku domāt, ka tomēr nevēlos iegūt šo lomu, un, ja mani tajā apstiprinās, būs jāizšķiras. To arī nācās darīt. Sarunājos ar savu sirdsapziņu, bet neizdevās pašai sevi pārliecināt, ka tā ir tikai māksla, kurai nav nekāda sakara ar Putinu.
– Tavs vīrs ir dzimis un uzaudzis Ņujorkā. Vai nav bijusi doma pārcelties uz dzīvi šajā pasaules metropolē?
– Man ļoti patīk Ņujorka, bet nevaru iedomāties, ka varētu tur dzīvot un strādāt. Tas nav mazvērtības komplekss, bet domāju, ka Ņujorkā es sevi pazaudētu. Šeit, Latvijā, man ir iespējas veidot dziļākas, patiesākas attiecības ar cilvēkiem un izzināt sevi. Man ir interesanti darbi, bet ko es iesāktu Amerikā? Varbūt varētu kādā filmā tikt pie Austrumeiropas spiedzes lomas. Taču Ņujorkas ļaužu pilnajās ielās es gūstu uzmundrinošu enerģiju. Savukārt Latvijā mani uzlādē lauki.
– Vai jūsu ģimenei ir savas lauku mājas?
– Beidzot ir. Esam iegādājušies moduļa tipa māju skaistā vietā Vecpiebalgā. Šovasar mēģināju iekopt mājas apkārtni. Līdz septiņu gadu vecumam es dzīvoju lauku mājā Salas pagastā, pēc tam pārcēlāmies uz Jēkabpili.
– Tad jau varbūt proti arī govis slaukt?
– Nē, mans uzdevums bija abas govis pārsiet un aizvest uz kūti. Par to atceros, spēlējot izrādē “Melnais piens”. Nākamā gada janvārī ar šo izrādi dosimies uz Čīli.
– Tev jau noteikti daudz sanācis paceļot pa pasauli gan ar ģimeni, gan teātri.
– Nu, Čīlē es vēl neesmu bijusi. Taču nebūšu oriģināla, vislabāk man patīk saulainās dienvidzemes – Spānija, Portugāle.
– Tad saki, kā mums, pēc saules tvīkstošajiem vieglāk pārciest ziemu?
– Jābūt kādam mīlestības objektam, kaut kas ir jāmīl – bērni, vīrietis vai suns.
– Zinu, ka jūs no dzīvnieku patversmes pirms vairākiem gadiem paņēmāt suni. Atļaušos vaicāt, vai tev ir tik labs augums tāpēc, ka dodies skriet ar suni?
– Man ir labi gēni, un esmu tēta meita. Nekad uz diētām neesmu sēdējusi, bet man negaršo smagi ēdieni. Un man ir gana aktīvs dzīvesveids. Mūsu ģimenes mīluli Džūnu pirms septiņiem gadiem paņēmām no Liepājas dzīvnieku patversmes. Bērni dīca, ka vajadzīgs sunītis, un šo gadu laikā Džūna kļuvusi par īstenu ģimenes locekli. Suns ir neizsīkstošas enerģijas un mīlestības avots. Pastaigā Džūnu gan lielākoties ved meita.
– Tava jaunākā loma ir bufetniece režisora Borisa Frumina iestudētajā A. Vampilova lugā “Provinces anekdotes”. Varbūt pēc kaislību mocītās Blanšas šī loma ir kā neliela atelpa?
– Esmu priecīga par šo lomu. Izrāde ir it kā komēdija, bet jāspēlē nopietni. Un, ja to dara nopietni, tad arī iznāk komēdija. Katrā jaunā lomā tā ietiekšanās ir sāpīga, nezini, no kura gala sākt. Un vienmēr pastāv šaubas, vai tā būs pareizi. Bet aktieriem jau ir vajadzīgas lomas. Esmu pateicīga liktenim, ka divas iepriekšējās sezonas man bijušas jaudīgas un par lomu trūkumu nevaru žēloties. Galvenais, lai ir veselība un spēja izturēt slodzi.
