Siltie pirksti 7
– Tu esi teikusi, ka svarīgi, lai pirms izrādēm būtu silti pirksti. Kā tu tos sasildi?
– Pirms izrādes jābūt iesildītai visai – no iekšpuses un ārpuses. Labi, ka teātris sākas vakarā, jo pa dienu var uzkrāt spēkus, kas nepieciešami izrādei. Man ir vingrinājumi pirkstu iesildīšanai, bet esmu pamanījusi, ka pirms iziešanas uz skatuves saberzēju rokas. Reizēm aizeju uz teātri kā pārguris runcis, bet izrāde aiziet. Savukārt citreiz aizeju moža, labi izgulējusies, visu daru pareizi, bet gaidītā rezultāta nav. Pēdējos piecus gadus gan nav bijuši tādi izkritieni, jo divdesmit darba gados uzkrāta pieredze, kas liek noturēties vienmērīgā līmenī. Pagājušajā pavasarī gan nezinu, kas notika. Par krīzi to nosaukt būtu pārspīlēti, bet tas man bija grūts periods. Pēc izrādēm “Ilgu tramvajs” un “Stum, stum” jutos sagurusi. Taču pagāja vasara un radās enerģijas pieplūdums. Tagad man ir jauns vilnis, uz kura atkal varu radīt. Esmu atkal zirgā. Ja kas nesanāk, es sevi ļoti šaustu par to, lai gan zinu, ka tā darīt nav profesionāli. Kāpjot uz skatuves, jābūt sajūtai, ka tev ir skatītājiem ko dot. Gribas mīlēt cilvēkus, un tāda sajūta arī lielākoties ir. Ja tā pazūd, tad ir krīzes. Aktiera profesija ir burvīga tāpēc, ka vari dalīties ar citiem. Mēs, latvieši, pēc būtības esam intraverti, nesakām otram, ko īsti domājam. Tad vismaz uz skatuves var atdot mīlestību. Šovasar bijām Ņujorkā, kur dzīvo vīra vecāki, un kārtējo reizi pārliecinājos, ka amerikāņiem nav tādas aiztures. Taču mums sevi nav jāšausta, ka esam tādi, kādi esam. Domāju, ka latvieši “saslēdzas” caur mūziku, teātri, un tā ir dziļa, patiesa mīlestība. Visi latvieši pēc savas būtības ir mazliet mākslinieki. Cilvēki neaprobežojas tikai ar sadzīvi, bet interesējas arī par garīgām lietām.
– Pastāsti, cik lieli jau izauguši tavi bērni, ko viņi dara?
– Meitai Katrīnai ir astoņpadsmit gadi. Viņa iestājās koledžā Amerikā, taču šo gadu pavadīs Latvijā, strādājot brīvprātīgo darbu slimnīcā. Katrīnai ir grūti šķirties no dzimtenes. Amerikas koledžām ir tā priekšrocība, ka četros mācību gados piedāvā apgūt vairākas programmas, lai varētu saprast, ko īsti jaunietis dzīvē vēlas darīt. Tādā vecumā vēl grūti izšķirties par nākotnes profesiju. Katrīnas izvēlētajā koledžā piedāvā apgūt gan zinātni, gan mākslu. Dēls Aleksis mācās 8. klasē, bet Pauls 5. klasē. Viņi ir normāli puikas, man nav jāsēž dēliem klāt, lai viņi mācītos. Varbūt, ja to darītu, sekmes būtu vēl labākas. Abi nodarbojas ar sportu, viens ar tenisu, otrs ar vieglatlētiku.
