Kāpēc nesokas piensaimnieku kooperācijai? 5
Kooperatīva “Trikāta KS” biedriem jautāju, kāpēc spēcīgais kooperatīvs kļuva maksātnespējīgs un kā viņi vērtē tā nākotnes perspektīvas.
Pēteris Bērziņš, Smiltenes novada z/s “Braslas” saimnieks: “Mēs, trikātieši, 2003. gadā dibinājām kooperatīvu un vēlāk arī būvējām rūpnīcu ar mērķi, lai zemniekiem nevajadzētu diedelēt piena naudu no citiem pārstrādes uzņēmumiem. Žēl, ka mūs pievīla kolēģi, partneri rūpnīcas būvniecībā. SIA “Piena partneri” saskatīja šajā projektā vieglas peļņas iespēju, bet kooperatīvs “Dzēse” uzskatīja par labāku diedelēt papildu centu un pārdot pienu Lietuvā. Patlaban, pēc administratores 7. augustā rīkotās kooperatīva biedru sapulces, no 250 biedriem esam palikuši 90 kooperatīva biedri. Esmu pārliecināts, ka kooperācija ir vispareizākā saimniekošanas forma, katrs saimnieks atsevišķi nevar nodrošināt pietiekami lielu produkcijas daudzumu. Bet patlaban ir iznācis tā, kā ir iznācis… Iespējams, ka mums, latviešiem, gadu simtos un tūkstošos ir izveidojies gēns, kas neļauj dzīvot bez pātagas. Neprotam būt kungi savā zemē, atrodam, kam klanīties. Lai Dievs dod, ka paliekam kopā “Trikātas” kooperatīvā. Es palikšu kooperatīvā līdz pēdējam.”
Aigars Dulbergs, Ķoņu pagasta z/s “Tīrumkalni” saimnieks: “Patlaban ir smagi, ir iekšēji dziļš aizvainojums. Daudzus gadus pieciet grūtības ar mērķi, ka krīzes laikā būs drošības spilvens, tomēr beigās čiks… Piecos gados rūpnīcā ir ieguldīts ļoti daudz naudas līdzekļu, visu laiku par pārdoto pienu saņēmām mazāk nekā citu pārstrādes uzņēmumu piegādātāji. Ik dienu nododu 3,4 tonnas piena, par nesaņemto naudu ik gadu būtu varējis nopirkt labu automašīnu. Šā brīža situāciju veido daudzu lielu un mazu notikumu sakritība un darbību kopums, tostarp arī kooperatīva vadītāju kļūdas. Kad no rūpnīcas izstājās SIA “Piena partneri”, tad tālāk jau viss aizgāja lavīnveidīgi. Man līdztekus 130 slaucamām govīm ir arī nobarojamie bullēni, tāpēc kaut kā izdzīvot patlaban var, tomēr izaugsmei naudas nav. Esmu par 99% pārliecināts, ka “Latvijas piena” rūpnīcu kāds dabūs par sviestmaizi.”
Dainis Kreišmanis, Braslavas pagasta z/s “Apsītes” saimnieks: “Iespējams, pie maksātnespējas vainīga ir kooperatīva vadība, gribējām uzlēkt mazliet par augstu. Pavasarī kopsapulcē valdes priekšsēdētāja vēlēšanās izskanēja viedoklis iecelt kooperatīvam direktoru, kam pašam nebūtu saimniecības. Vissvarīgākais iemesls ir ģeopolitiskā situācija. Ja piena cena turētos, tad turētos arī kooperatīvs. Nav ko īpaši vadītājiem pārmest. Maksājam bargu skolas naudu. Iznāca, kā iznāca. Ir jābūt optimistiem, piena cenai ir jākāpj, cik tad ilgi tā var būt! Ir gan dzirdēts arī pretējs viedoklis – uz ko viņi cer? Es ceru arī uz iecelto maksātnespējas administratori. Jācer, ka viņa ir no veiksmīgā gala un spēs savākt kooperatīvu.”
Kārlis Feldmanis, Salacgrīvas novada z/s “Punči” saimnieks: “Piena ražotājiem piederošās piena pārstrādes rūpnīcas “Latvijas piens” pārņemšanu citādi kā par reiderisma paveidu nosaukt nevar. No “Latvijas piena” mūsu kolēģi aizgāja, bet parādus mums atstāja. Kopš aizvadītā gada rudens mēs, “Trikāta KS” kooperatīvs, bez maksas vedām “Latvijas pienam” izejvielu. Vai šajā laikā rūpnīcu nevarēja uzstutēt? Vai rūpnīcas vadītāja Anita Skudra ir topmenedžere? Viņu nomainīt nevaram tāpēc, ka kooperatīvam nepieder valdē 75% balsu. Akciju pārdošana kooperatīvam “Latraps” notika par vienu miljonu eiro, par pārāk zemu cenu. Laiks rādīs, kas aiz šiem investoriem stāv. Paredzu, ka nākotnē mūsu kooperatīvs vairs nebūs tik spēcīgs, cilvēkiem arī nebūs ticības pašu piena pārstrādes rūpnīcai.”
UZZIŅA
*Valmieras rajona tiesa šā gada 6. augustā vienu no lielākajiem piena ražotāju kooperatīviem – LPKS “Trikāta KS” – pasludināja par maksātnespējīgu un iecēla maksātnespējas administratoru. Tas nozīmē valdes un kopsapulces pilnvaru nodošanu viņam.
* “Trikāta KS” ir arī piena ražotājiem piederošās pārstrādes rūpnīcas SIA “Latvijas piens” vislielākais kapitāla daļu īpašnieks, kooperatīvam pieder 53,66% šā uzņēmuma kapitāla daļu.
