No “Grindeks” līdz plūškoka vīnam. Valda Jākobsona Blankenfeldes muižā 0
Valdis Jākobsons pirms desmit gadiem, aizejot no zāļu ražotāja “Grindeks” vadības, pievērsās Blankenfeldes muižas atjaunošanai. Viņš ne tikai atdzīvina muižas ēkas, bet arī tās saimniecisko dzīvi. Latvijā muižu un piļu īpašnieki tradicionāli pievēršas viesmīlības biznesam, toties Blankenfeldes muižā papildus viesnīcas darbībai ražo produktus no pašu laukos izaudzētā – plūškokiem, āboliem, gurķiem.
Plūškoki Blankenfeldes muižā aug kopš 17. gadsimta un varbūt pat ilgāk. “Pirms desmit gadiem, kļūstot par Blankenfeldes muižas īpašnieku, nedomāju, ka līdz ar muižu, tās ēkām un parku iegūsim tādu dabas bagātību – pirms vairākiem gadsimtiem vācu muižnieku stādītos un pēc tam dabiskā ceļā pavairojušos plūškokus,” stāsta V. Jākobsons. Šodien vecās plūškoku audzes ir izkoptas, iestādītas jaunas, modernajā ražotnē no plūškoku ziediem un ogām top sulas, sīrupi, vīns. Šī gada sezonas jaunums – plūškoka ziedu čatnijs.
“Ne jau es viens tāds gudrinieks, visi domā, kā efektīvāk izmantot novākto ogu un augļu ražu. Spiežot sulu no augļiem un augiem, apmēram 40 – 50% paliek izspaidas, kas ir ļoti vērtīgs produkts. Pagājušogad uztaisījām plūškoku ogu čatniju, šogad – plūškoka ziedu čatniju. Ir jādomā, kā neļaut dabas resursiem iet bojā. Es nevaru pasauli ietekmēt, bet savu ekonomiku varu ietekmēt,” jauno produktu tapšanas vēsturi skaidro uzņēmējs. Ražotne iekārtota restaurētā vāgūža/staļļa telpās. Jautāts par ražošanas apjomiem, V. Jēkabsons tik smej: “”Spilvu” es vēl nevaru izkonkurēt, bet Lolitai Bemhenai apsolīju, ka to izdarīšu! Vismaz ar dažiem produktiem.” Taču, ja nopietni, ne jau izaudzēšanā un saražošanā ir biznesa sāls, Latvijā cilvēki var izaudzēt visu. Uzņēmīgajiem ražotājiem lielākais šķērslis ir veikalu sistēma. “Es vairāk pārdodu muižas viesiem nekā veikalos. Un kā var pārdot, ja uzcenojums tur ir pat 60 – 70%.”
Bet V. Jākobsons pārāk nepārdzīvo, jo sava produkta piedāvājums visos veikalos nav pašmērķis. “Mums ir produkcija, kādas citiem nav. Plūškoku produkti reti kuram ražotājam ir tik plašā sortimentā kā Blankenfeldes muižā,” viņš bilst.
Pašlaik Blankenfeldes muižā tiek strādāts pie uztura bagātinātāju izveides no plūškoka ogām un ziediem kombinācijās ar citiem dabas produktiem.
Blankenfeldes muiža ir valsts kultūras un vēstures piemineklis. Muižas īpašnieks lielu uzmanību pievērš tam, lai mūsdienu versija būtu līdzīga vēsturiskajai. “Katrs laiks uzliek savus pienākumus. Nevar iedomāties, ka viss būs kā 15. vai 16. gadsimtā. Bet nevar arī rožu dobes vietā celt vairākstāvu māju. Tas būtu smieklīgi. Bet, ja es kādas durvis pārcelšu, tad, manuprāt, tam nebūtu lielas nozīmes,” spriež V. Jākobsons. Viņš neslēpj, ka pieminekļa statuss uzliek vairāk pienākumu nekā dod labumu. Turklāt pirms laika klusiņām pazudusi arī kultūras un vēstures pieminekļiem piemērotā nekustamā īpašuma nodokļa atlaide.
Lai atjaunotu kungu māju, kas celta 1743. gadā, izstrādāts rekonstrukcijas projekts. “Ja tuvākajos gados neizdosies uzlikt jaunu jumtu un savest kārtībā pamatus, tad māja nevar dzīvot. Tā ir daļēji restaurēta, tomēr balles te rīkot vēl nevar, jo sliktā stāvokli ir grīdas.” Ēkas pilnīgai atjaunošanai nepieciešams vairāk nekā miljons eiro. Investīciju piesaisti apgrūtina fakts, ka ēka ir ekonomiski maz izmantojama, jo telpas ir nelielas. Kārtīgam koncertam vai ballei pat lielākā telpa ir pārāk maza.
Kungu mājas atjaunošana nav aktuālākā prioritāte. V. Jākobsons vispirms plāno atjaunot daļu muižas dīķu un sporta laukumu. “Lai piesaistītu cilvēkus pie viesnīcas, viņi ir jānodarbina. Ja nav ko darīt, viņi apstāsies tikai caurbraucot. Ja es gribu, lai viesi uzturas vairākas dienas, ir jāmeklē nodarbošanās.”
Šobrīd restaurētajās vāgūža jeb staļļa telpās ierīkots zvanu muzejs, tajā izvietota V. Jākobsona zvanu kolekcija, kas ir lielākā Baltijā. Zvanu kolekcijā ir apmēram tūkstoš zvanu. Pirmo kolekcijas zvanu saimnieks iegādājies 1978. gadā Vācijā, spītējot kolēģiem, kuri vilkuši viņu uz zoba par nodomu tērēt 10 markas šim nolūkam. “Krāt zvaniņus nebija mans bērnības sapnis. Pat tad, kad nopirku pirmo, man tāda nodoma vēl nebija,” viņš stāsta. Taču tā nu iznācis, ka tagad zvanu kolekcijā skatāmi un paskandināmi eksponāti gan no tālām valstīm – Japānas, Ķīnas, Korejas, Austrālijas –, gan arī vērtīgi atradumi no dažādu Eiropas valstu antikvariātiem. “Katram zvanam ir sava skaņa. Lielākie zvanītāji muzejā ir bērni un pensionāri,” atklāj V. Jākobsons.
Kopā muiža apsaimnieko 40 ha, no kuriem 12 ha aizņem parks.
