– Kas varētu sekmēt to, lai šis mērķis ātrāk piepildītos? Lielāks valsts atbalsts? Mazāka birokrātija? 11
– Sāpīga tēma ir ceļu stāvoklis laukos. No Dobeles uz Īli palikuši 5 km nenoasfaltēti, solījumi bijuši dažādi, bet tie visi pieklusuši. Ar aukstām kājām gaidām pavasari, kad ir šķīdoņi, un ceram, ka ceļu neslēgs. Bijuši gadījumi, kad šis ceļš ir ciet. Bet padsmit tūkstoši dzīvnieku ir jābaro, jāved uz kautuvi, lai nepārbarotu. Tad jābrauc līkums – 30 km, kas sadārdzina izmaksas. Ja šos 5 km noasfaltētu, tā būtu pretimnākšana uzņēmējiem.
– Cik strādājošos nodarbināt?
– Šeit nodarbinām 120–130 cilvēkus, Miķelānos – aptuveni 70. Šeit kolektīvs ir stabils un kadru mainība nav liela. Ļoti palīdzēja 2008. gada krīze, kad izveidojām stabilu kolektīvu ar labiem speciālistiem. Miķelānos viss vēl ir priekšā. Ja paskatāmies, cik tur ir cūkas un cik darbinieku, redzams, ka strādājošo ir par daudz. Tomēr, neveicot investīcijas, strādājošo skaitu nevar samazināt. Pašlaik Miķelānos pārsvarā ir roku darbs, tur strādā sievietes pirmspensijas vecumā, kas baro cūkas, tīra aizgaldus – tas ir smags darbs, un pateicība kolektīvam par paveikto.
– Ņemot vērā, ka šobrīd nozarē ir krīze, vai 2015. gads būs noslēdzies ar zaudējumiem?
– Nē, jo graudkopība izglābs cūkkopību. Būs peļņa, bet tā nebūs liela. Labi, ka mums ir nozare, kur atbalstīties. Ja situācija sakārtosies, arī mēs varēsim vairāk izdarīt. Šobrīd gan grūti izvirzīt kādus mērķus, jo stāsts vairāk ir par izdzīvošanu un to, kā sabalansēt izdevumus ar ieņēmumiem. Paldies jāsaka par ES ārkārtas atbalstu, ko nupat saņēmām, – tas palīdzēs samaksāt piegādātājiem parādus. Ja nebūtu valsts un Eiropas atbalsta, vienas nozares Latvijā vairs nebūtu.
