– Acīmredzot tad jārunā par mītu, kas valda sabiedrībā, – par dāņu cūku kompleksiem un neizturamajām smakām. 11
– Protams. Mēs šeit strādājam tikai latvieši. Bet Latvijā reti kurš uzņēmums vairs pieder vietējiem. Svarīgi, ka strādājam Latvijā, nodarbinām cilvēkus, maksājam nodokļus un produkcija arī paliek Latvijā. Tikai ar savu darbu varam sevi pierādīt.
Sekojam līdzi pēdējām tendencēm pasaulē, tehnoloģijām un mēģinām dažādas lietas. Smakas, tas ir arī menedžments – pareizi barot, pareizā laikā mēslus izvest, pieregulēt ventilācijas sistēmas. Var uzlikt filtrus, bet tajā pašā laikā var daudz izdarīt, lai sakārtotu ražošanu. Smakas var just, ja ir bezvējš.
Var, protams, nopirkt dažādas piedevas, ko likt barībā vai mēslos, bet tās ir papildu izmaksas.
Gribu arī Miķelānos izdarīt daudz, bet rokas ir sasietas, jo nav brīva finansējuma. Mēs neveicam revolūciju, bet ar pamatlietām mēģinām sakārtot ražošanu, lai sagaidītu labākus laikus un tad veiktu rekonstrukciju kūtīm. Tagad tur ir 40 ha teritorija ar 40 kūtīm. No tām puse ir tukšas, puse tiek izmantotas. Nākamgad Miķelānos gribam pilnībā nomainīt ganāmpulku pret garšīgāku – visā pasaulē izmantoto Landrosas/Jorkšīras un Djuroka krustojumu. Šobrīd tur ir vecais ganāmpulks, un, ja paņem nedēļas atskaiti, redzams, ka tad tur ir pusotras reizes liela starpība ar Jaunbērzes fermu. Ja, darot to pašu darbu un tērējot tos pašu līdzekļus, cūka apēd 50% vairāk un 50% vairāk laika tērē, lai izaugtu, tad var parēķināt, kāds tas ir bizness.
Arī slimību fons tur ir ļoti liels. Tas nozīmē, ka ap Jāņiem kompleksu pilnībā iztukšosim, izdezinficēsim, mēnesi turēsim tukšu un tad augustā atsāksim ražošanu.
– Ko vēl plānojat paveikt 2016. gadā?
– Esam iesākuši darbus, lai uz vietas izveidotu savu barības ražotni. Tagad graudi ir jāved no Jēkabpils uz Dobeli, jāpārstrādā, tad jāved atpakaļ. Lai ražošanas izmaksas Miķelānos samazinātu, barība jāražo uz vietas. Ražotni būvēsim par savu naudu, bet dzīvnieku novietņu rekonstrukcijai piesaistīsim Eiropas naudu. Miķelāni ir viens no jaunākajiem padomju laikos būvētajiem cūkkopības kompleksiem Latvijā, bet kopš astoņdesmitajiem gadiem, kad tas uzbūvēts, tajā ļoti maz ir ieguldīts. Neesmu vēl aplēsis, cik lielas investīcijas vajadzēs, bet tie noteikti būs miljoni.
– Vai Jēkabpils pusē iepirksiet arī zemi graudu audzēšanai?
– Labākos laikos. No Jaunbērzes nevedīsim graudus, bet, visticamāk, tos pirksim uz vietas Jēkabpilī no apkārtējiem zemniekiem.
– Plānojat izveidot arī savu veikalu?
– Mēs kā ražotājs esam ķēdes pirmais posms un katrs nākamais – kautuve, pārstrāde, veikals – uzliek savu uzcenojumu. Lai mēs tirgū justos stabilāk un drošāk, jābūt savai kautuvei, ražotnei un tirdzniecības ķēdei. Esam Jēkabpilī nopirkuši kautuvi, kas piederēja kādreizējam Miķelānu īpašniekam; pie kautuves ir ražotne, veikals un ēdnīca. Šobrīd tie nedarbojas, bet šī gada janvārī vērsim vaļā veikalu, pēc tam ēdnīcu. Sāksim gaļas realizāciju un skatīsimies, cik daudz gaļas varēsim pārdot. Ja tas būs noteikts daudzums, ar ko atmaksāsies vērt vaļā kautuvi, tad to darīsim. Gaļu tirgosim gan mazumtirdzniecībā, gan vairumā. Sākumā tā būs Jēkabpils, tad apkārtne un vēlāk varētu būt arī Rīga. Lai būtu tā, ka Centrāltirgū pārdevēja var pateikt, ka gaļa nākusi no vietējā ražotāja, no Miķelāniem. Latvijā šis zīmols ir zināms, un ceru, ka mums izdosies. Plāns ir 25% no saražotā tirgot mazumtirdzniecībā. Sākumā mums ir jāmācās – divus trīs gadus. Sāksim ar mazumiņu un tad domāsim par ko lielāku.
Saglabāsim zīmolu Miķelānu bekons un mēģināsim ar to iet tirgū. Latvi Dan Agro nav sevi popularizējis ar kādu zīmolu.
Vietējie ražotāji saražo 50% no pieejamās gaļas un no tā pusi eksportē. Tas nozīmē, ka tikai 25% jeb katra ceturtā cūka ir vietējā ražojuma, pārējais ir imports. Tas ir Latvijas paradokss. Un man grūti komentēt, kāpēc gaļa no Eiropas ir lētāka. Vienīgais izskaidrojums: cūka Eiropā – Dānijā, Beļģijā vai Vācijā – ir nokauta, realizācijas termiņi tuvojas beigām, varbūt ir otrās šķiras gaļa un tad vieglāk ir dempingot citu valstu tirgos, nevis pie sevis mājās. Interesanti, ka pirms diviem mēnešiem bija ieradies viens beļģis un gribēja cūkas iepirkt pie mums, jo tur, Beļģijā, tik kvalitatīvas nevarot nopirkt.
Esam arī ieviesuši jaunumu – vienojāmies ar kautuvi, kas cūkas nokauj, un mēs paši ik nedēļu realizējam ap 100 cūku jeb septiņas tonnas gaļas nedēļā. Mērķis ir izvērst šādu sistēmu. Pagaidām tas ir eksperiments, bet redzam, ka, šādi realizējot gaļu, varam paši nopelnīt par 2–3% vairāk. Šobrīd ir jautājums – vai, palielinot apjomus, saglabāsim rentabilitāti. Ceram, ka dziļā krīze, kādā pašlaik esam, reiz beigsies. Tagad ir ļoti skrupulozi jārēķina.
