Atjaunos “Miķelānu” seno godību. Dāņi cer uz cūkkopības atdzimšanu Latvijā 11
SIA Miķelāni bekons valdes priekšsēdētājs Ilvars Strazdiņš vada dāņu uzņēmējam piederošo SIA Latvi Dan Agro, kas apsaimnieko cūkkopības kompleksus Jaunbērzē un Īlē. Nupat dāņi iegādājušies bankrotējušo cūkkopības kompleksu Miķelāni.
– Kāda šobrīd ir situācija cūkkopības nozarē?
– Tā ir katastrofāla. Pēdējie labie gadi bija 2012., 2013. Kopš tā brīža cena gājusi tikai uz leju. Mums kā audzētājiem cena nokritusies līdz 80 centiem par vienu dzīvsvara kilogramu. Tas jau sen ir zem pašizmaksas. Pārrēķinot latos, tie ir 56 santīmi, un tā ir zemākā cena, kopš atceros. Nozare tiek iznīdēta. Ja paskatāmies, cik vēl cūkkopības kompleksu palicis, redzam, ka lielo ir tikai ap 20.
– Kāds ir iemesls, kāpēc tā notiek?
– Acīmredzot tas, ka esam Eiropā un kopējā tirgū mums jākonkurē ar visiem pārējiem. Kāpēc investēt tehnoloģijās, ja redzi, ka nevari strādāt rentabli. Man kā lielam ražotājam ir mazliet vieglāk – to, ko nopelnījām labajos gados, esam investējuši. Ieguldījuši esam pat mazliet vairāk, tāpēc šobrīd ir saspringums attiecībās ar banku, jo neiet tik viegli. Visu laiku jārēķina, vai varēs samaksāt kredītu vai nevarēs.
– Cik daudz esat investējuši kopumā?
– Pirms 14 gadiem sākām strādāt Jaunbērzē. Sākums bija plikā vietā, te bija vecās vistu fermas, katra kūts piederēja citam īpašniekam. Izdevās vienoties ar viņiem un kompleksu nopirkt. Sākums bija ar īpašnieku investīcijām, bet manā laikā nav bijusi tāda reize, ka mēs būtu no īpašniekiem ko aizņēmušies, izņemot šo gadu, kad pirkām Miķelānus. Tas ir mīts, ka Dānijas valdība mums maksā subsīdijas un, ja vajag, tad naudu atved ar smagajām mašīnām. Visu nopelnīto ieguldām ražošanā. Un jāsaka paldies īpašniekam, ka viņš ne reizi nav prasījis izmaksāt dividendes.
– Sākāt no nulles un tagad esat kļuvuši par vienu no lielākajiem uzņēmumiem nozarē. Kā tas jums izdevies?
– Viena lieta – investīcijas, otra – Eiropas atbalsts. Esam startējuši visās kārtās, ko varējām, to esam paņēmuši. Bez Eiropas atbalsta izaugsme nebūtu tik strauja. Jaunbērzē šobrīd viss ir pabeigts. Īlē gan gribējām vēl vienu kūti uzbūvēt, bet vietējie iedzīvotāji iebilda un tas neizdevās. Šobrīd mums ir trīs kompleksi – Jaunbērzē ir sivēnmātes, Īlē – nobarojamās cūkas un trešais, jaunākais, komplekss ir Miķelāni. Vajadzētu būt tā, ka 10% no Latvijā izaudzētajām cūkām ir mūsējās. Pavisam ir ap 15–20 tūkstošiem dzīvnieku – sivēnmātes, mazie piena sivēntiņi, kas pie mammām stāv klāt, un atšķirtie sivēni.
– Kādas šķirnes audzējat?
– Pasaulē neko jaunu neizdomāsi. Mātes līnijas visiem ir vienādas, bet atšķiras tēva līnija. Mēs esam sakrustojuši Landrosas ar Jorkšīra šķirni, ko tālāk krustojam ar Djuroka kuilīti. Citiem ražotājiem Latvijā pa tēva līniju ir Pjetrenes. Djuroks ir mierīgāks pēc rakstura, ražīgāks nekā Pjetrenes, un tam ir mazāk problēmu. Cūka aug ātrāk un ēd mazāk.
– Cik ātri var izaudzēt cūku līdz realizācijai?
– Mēs audzējam sešus mēnešus, kad svars sasniedz 110 kg. Cūkkopībā cikls no apsēklošanas līdz realizācijai ir gads.
– Kādu barību izmantojat?
– Jaunbērzē apstrādājam ap 5000 ha zemes, audzējam graudus, un visu izaudzēto cūkas apēd. Labajos gados graudi paliek pāri, sliktajos jāpiepērk klāt. Citi tur tikai cūkas un graudus pērk, bet mēs jūtamies spēcīgi abās nozarēs un esam tās attīstījuši jau no paša sākuma. Īpašnieks zemi iegādājās pakāpeniski.
Kad bija labie gadi graudkopībā, graudi stutēja cūkas. 2015. gads bija ļoti labs graudkopībā, pasakaini labs. Cena gan nebija tā labākā un kvalitāte arī. Vidēji novācām virs 7 t/ha. Audzējam kviešus, rapšus un rudzus. Mūsu firmas zīme ir zirņi. Par zaļināšanu jau runāja pāris gadus iepriekš un tad spriedām – ko darīsim. Skatījāmies, kā kaimiņi audzē, un sapratām, ka pupas negribam. Tās kuļ septembrī, kad jau jāsēj. Lielu alternatīvu nebija, un izvēlējāmies zirņus. Esam iemācījušies, kā tos audzēt, vairs nebaidāmies. Iepriekš, kad 80% ziemāju izsala, iesējām 1000 ha zirņu. Sēkla mums bija, citu vasarāju sēkla bija dārga un sējām šo kultūraugu. Tomēr 1000 ha mums ir par daudz, pietiek ar 400 ha. Zirņus izmantojam barībai kā proteīna avotu.
Zemgalē vislabāk padodas ziemas kvieši. Un es varu likt roku uz sirds, jo zinu, ko dodu ēst saviem rukšiem.
