Atjaunojot Latvijas senos dievnamus, paveram ceļu nākotnei 11
Latvijas ainavas neatņemama sastāvdaļa ir baznīcas un teju katrai no tām ir ne vien sava, nereti gadsimtos mērāma vēsture, bet arī problēmas – tekoši jumti, nosēdušies pamati, savu mūžu nokalpojušas grīdas un logu rāmji, daudzām nepieciešama restaurācija. Valsts visām palīdzēt nespēj, tādēļ draudzes cer uz labas gribas cilvēku ziedojumiem un mecenātu palīdzību.
Kopš 2018.gada Latvijā spēkā ir Sakrālā mantojuma saglabāšanas finansēšanas likums, kura mērķis ir aizsargājamu kultūras pieminekļu statusā esošu kulta celtņu saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Diemžēl Sakrālā mantojuma finansēšanas programma visas vajadzības apmierināt nespēj. Piemēram, šogad tika iesniegti 54 pieteikumi kopumā par 5 miljoniem eiro, – atbalsts 1.miljona eiro apmērā tika piešķirts 22 sakrālajām celtnēm. Pārējām atliek cerēt uz privātiem ziedotājiem.
Baznīcām palīdz ziedotāji un uzņēmēji
Padomju gados ar dievnamiem īpaši neceremonējās – daudzas baznīcas izdemolēja, pielāgoja kolhozu noliktavu vai citām līdzīgām vajadzībām, un pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas draudzēm bija jāpieliek milzu pūles to atjaunošanai. Rīgas sakrālajām celtnēm palaimējies atrasties daudzu ļaužu acu priekšā, tādēļ tām ar ziedojumu vākšanu restaurācijas darbiem sokas labāk. Salīdzinoši nelielo lauku draudžu dievnamiem piesaistīt finansējumu ir grūtāk, tomēr arī šeit ir daudzi labi piemēri, kā kopīgiem spēkiem var palīdzēt baznīcām atdzimst. Piemēram, 1995.gadā ar daudzu labvēļu, un jo īpaši uzņēmēja Raimonda Gerkena ziedotajiem 60000 latiem, atjaunoja Skrundas evaņģēliski luteriskās baznīcas torni. Skrundas baznīca šogad sasniegusi 446.gadu vecumu, un tas ir arī to cilvēku nopelns, kuri sniedza finansiālu atbalstu tās atjaunošanai.
Arī 1529.gadā celtā Smiltenes baznīca, kurai piešķirts valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss, par restaurāciju var pateikties Smiltenes uzņēmējiem, pašvaldībai, sabiedrībai un draudzes locekļiem.
Vēl viena valsts nozīmes kultūras pieminekļa – Īles baznīcas atjaunošanas projektam līdzekļus vāc Īles luterāņu baznīcas fonds, bet galvenais virzītājspēks ir jauniešu kora “Balsis” mākslinieciskais vadītājs Ints Teterovskis kopā ar saviem koristiem. Šis vairāk kā 330 gadus senais dievnams savas pastāvēšanas laikā ticis vairākkārt nopostīts, bet no šī gada, saglabājot luterāņu baznīcas funkciju, te darbojas arī akustiskā koncertzāle “Īle”. Kā minēts baznīcas interneta vietnē www.ile.lv, “Īles baznīcas atjaunošanas darbos līdzējuši cilvēku un uzņēmumu ziedojumi, padomi un darbs,” bet atjaunošanas darbi, līdz ar to arī tiem nepieciešamo ziedojumu vākšana, turpinās.
Ar arhitektūras pieminekļa statusu vien nepietiek
Latvijā ir aptuveni astoņsimt dievnamu, no tiem valsts aizsargāto pieminekļu sarakstā – 375. Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā 2010.gadā iekļauta arī Jaunpiebalgas Svētā Toma evaņģēliski luteriskā baznīca.
Šim dievnamam savā ziņā ir paveicies kā padomju okupācijas gados, tā arī mūsdienās. Lai arī padomju laikos Jaunpiebalgas luterāņu dievnamam bieži tika dauzīti logi, postītas ērģeles, aiznestas mantas, draudze to savu iespēju robežās ik pa laikam atjaunoja. 1999. gadā izskanēja aicinājums uz labdarības koncertu Jaunpiebalgas baznīcas restaurācijai, kas ievadīja akciju piecu gadu garumā – līdz pat 2004. gadam, kad vecajam – vēl 1804.gadā iesvētītajam dievnamam apritētu 200 gadu. Pašlaik gan baznīcas vecumu lēš vadoties no 1871. – 1873. gadā pēc Matiasa fon Holsta projekta veiktās pārbūves.
Šodien Jaunpiebalgas Evaņģēliski luteriskā Svētā Toma baznīca ir viens no lielākajiem Latvijas lauku dievnamiem ar 800 sēdvietām un ērģelēm, kuras augstu vērtējis komponists Alfrēds Kalniņš un uz kurām ērģeļspēli mācījies Emīls Dārziņš. Pie baznīcas atrodas tēlnieka Kārļa Zāles veidots piemineklis Pirmajā pasaules karā un Brīvības cīņās kritušajiem draudzes locekļiem. Arī par šīs baznīcas atdzimšanu pateicība pienākas privātiem ziedotājiem, jo īpaši no Krievijas nākušajam uzņēmējam Pēterim Avenam, ap kura vārdu tagad kā sociālajos tīklos, tā politikas kuluāros nerimst kaislības. Tādēļ vien vērts paraudzīties sīkāk, kādēļ gan 2011.gadā Pēteris Avens bija gatavs ieguldīt tiem laikiem pietiekami lielus līdzekļus viena lauku dievnama atjaunošanā.
Atjaunošanas darbiem nepateicīgs laiks
Divtūkstošo gadu sākumā Sv.Toma baznīca bija bēdīgā stāvoklī. Tādēļ 2009. gada pavasarī akadēmiķa Tālava Jundža vadībā tika nodibināts baznīcas atbalsta fonds. Jaunpiebalgā viņš Tālavs Jundzis gājis skolā, bet akadēmiķa tēvs mācītājs Edgars Jundzis tika kalpojis arī Sv. Toma baznīcā.
Ziedojumu vākšanas laiks sakrita ar globālo finanšu krīzi, kura 2009.gadā līdz ar vadošo ASV finanšu institūciju sabrukumu skāra visu pasauli un bija smagi jūtama arī Latvijā – strauji saruka nekustamo īpašumu un būvniecības tirgus, algas samazinājās, bet cenas patēriņa precēm auga. Ne šajā, ne dažos turpmākajos gados, naudas, ko varētu ziedot dažādiem projektiem, cilvēkiem praktiski nebija. Arī Latvijas iekšpolitikā valdīja vētra – 2011.gada 29. maijā Valsts prezidents Valdis Zatlers izdeva leģendāro rīkojumu pa 10. Saeimas atlaišanu, visi gatavojās referendumam, vēlāk arī Saeimas ārkārtas vēlēšanām, un uz šī fona cerību savākt nepieciešamos līdzekļus Jaunpiebalgas Sv.Toma baznīcai praktiski nebija.
Meklējot naudu logiem un apzinot piebaldzēnus, baznīcas atbalsta fonda aktīvisti uzzināja par Krievijas miljardieri Pēteri Avenu un viņa vēl 2008.gadā nodibināto labdarības fondu “Paaudze”. Avens novērtēja fonda paveikto un viņa labdarības fonds ziedoja 50 000 latu.
Cilvēku pateicību nevar atņemt
Gadu vēlāk intervijā žurnālam “IR”, Pēteris Avens atzīst – miljoniem uzņēmēju visā pasaulē ir atskārtuši, ka jēdzīgākais naudas tērēšanas veids ir labdarība. “Tagad palīdzu atjaunot baznīcu Jaunpiebalgā, no kurienes nāk mani senči. Zināt, kad skatāties [baznīcas] grāmatā, kopš l8.gadsmita vidus tur ir mans uzvārds – visi mani priekšteči. Tas emocionāli iedarbojas, rada vēlmi palīdzēt, jo vairāk tāpēc, ka tā ir viena no skaistākajām baznīcām Latvijā. Tā kā nekādu merkantilu vai citu interešu man nav, kaut gan tam neviens netic, un lielākā daļa jūsu žurnāla lasītāju tam netic.” (Žurnāls “IR”, 2012.gada maijs, Nekādu interešu, tikai nostalģija, Anita Brauna).
Šī gada septembrī, jau pēc starptautisko sankciju piemērošanas un 2012.gadā par darbību viņa izveidotajā labdarības fondā “Paaudze” piešķirtā Triju Zvaigžņu ordeņa atņemšanas, kā arī runām par iespējamo Latvijas pilsonības atņemšanu, ekskluzīvā intervijā LA.LV Pēteris Avens, runājot par Jaunpiebalgas Sv.Toma baznīcu atzīst: “Nesen tika atzīmēti desmit gadi kopš šīs baznīcas atklāšanas pēc restaurācijas. Es tur biju vizītē un biju aizkustināts, cik daudz cilvēku pienāca man klāt un pateicās par paveikto. Iespējams, tas ir svarīgāk nekā ordenis – to nevar atņemt.” (LA.LV, 12.10.2023. Integrācija ar Rietumiem noritēs ātrāk, kad no skatuves aizies pēdējā paaudze, kas ir izaugusi Padomju Savienībā, Armands Puče).
Jaunpiebaldzēni Pēteri Avenu atceras
Taujāta, vai jaunpiebaldzēni tiešām vēl divdesmit gadus pēc baznīcas restaurācijas pabeigšanas, atceras Pēteri Avenu, Sv.Toma baznīcas draudzes priekšniece Tamāra Gončoronoka saka, jā, tā tiešām ir. “Jaunpiebalgas baznīca nevienā brīdī nevarētu teikt sliktus vārdus, jo, godīgi teikšu, lielākā daļa ziedojuma faktiski ir viņa. Tā arī ir, un cilvēki ir ļoti pateicīgi tai sadaļā, ka kāds var tik daudz palīdzēt.” Viņa atminas, ka sadarbība ar Pēteri Avenu un viņa labdarības fondu “Paaudze” sākusies vēl 2011.gadā, taču vislielākie ieguldījumi bijuši 2012., 2013.gadā. Taujāta, cik liels šis ieguldījums bijis, Tamāra Gončoronoka atminas, ka ziedojumi baznīcas teritorijas labiekārtošanai bijuši arī pēc tam, kad projekts bijis pabeigts. “Es rakstīju vēl projektus, stāvlaukuma projekts bija 36 tūkstoši, pēc tam vēl bija, ja nemaldos 16 vai 17 tūkstoši eiro. Visi celiņi apkārt, tas jau ir pēc baznīcas restaurācijas pabeigšanas. Manuprāt, kopumā viņš ieguldīja kādus 180 tūkstošus visā tajā ārpuses un iekšpuses savešanā kārtībā. Es negribu noniecināt tos, kas šajā gadījumā varēja iedot varbūt 10 eiro, un iedeva no sirds, bet, ja jūs man uzdodat tieši jautājumu par Avenu, tad jā, tās tiešām bija iespaidīgas summas.
Mums bija 1.jūlijā desmitgades atceres pasākums, un, jā viņš bija mūsu viesis. Baznīca neizvērtē mūsu politiskās attieksmes un visas citas lietas, baznīcai būtu jāskatās tīri uz cilvēku. Es vispār dzīvē vados pēc principa – netiesā un netapsi tiesāts, un šīs lietas atstāju Dieva lietām. Tāds ir mans uzskats.”
Iespēja arī bērniem un mazbērniem
Taujāta, kāds ir viņas viedoklis par publiski izskanējušo, ka Pēterim Avenam jāatņem Latvijas pilsonība, Tamāra atbild, ka šogad 1.jūlijā uz atjaunotās baznīcas 150 gadu svinībām Avenu ielūgusi, “lai nedomātu, ka mēs visi esam ar maziem prātiem”.
“Man tas liekas ārkārtīgi – ar vienu roku dot, ar otru [ņemt]. Man bija neērti par to. Ziniet, viena lieta ir šobrīd nepasniegt vairāk apbalvojumus uz priekšu. Tāpēc godīgi uzskatīju, ka jāmāk pateikties, un viņš arī atbrauca. Es biju ļoti pateicīga. Viņš bija atbraucis ar savu ģimeni, ar savu dēlu, sievu. Un tiešām, tie nebija nekādi meli, cilvēki gāja viņam klāt un teica “paldies”. Mēs tomēr trīs gados varējām sakārtot šo baznīcu. Ļoti bieži tu vērsies arī pie mūsu latviešu uzņēmējiem un nav jau tā, ka tevi ļoti atbalsta. Šeit atnāca cilvēks un iedeva, un es, piemēram, to uzskatu kā tādu svētību. Pie kam tas bija laiks, kad valdīja liela inflācija. Toreiz, kad pie mums atnāca Tālavs Jundzis, domāju, ak Dievs, kur viņi tagad naudu ņems! Mēs ar mācītāju saskatījāmies un tad abi teicām: nu, ko, Dievam jau laikam nauda ir. Un tā arī bija.”
Tamāra Gončoronoka bilst, ka bez kādiem nopietniem, pierādītiem tiesas spriedumiem viņa nekādā gadījumā nevienu cilvēku netiesās”. “Ja viņam būtu tiesas spriedums, ka viņš ir valsts nodevējs un viss pārējais, ar pierādījumiem, tad jau mēs varētu šādi darboties. Bet tagad, nezinu. Man bija tāda bēdīga sajūta par šo te visu. Es izturos ar cieņu pret šo cilvēku, jo viņš arī maniem bērniem un mazbērniem ir devis iespēju iet šajā Jaunpiebalgas baznīcā. Viņa būtu arvien vairāk gājusi bojā, arvien vairāk viņai būtu kaut kas noticis, jo iekšpuse jau bija sabojājusies, bija atslāņojumi, un jādara bija tiešām daudz.”
_________________
Viedokļi
Kāds ir Jūsu viedoklis par Pēteri Avenu kā mecenātu? Kāds ir Jūsu viedoklis par mecenātismu kopumā?
Zbigņevs Stankevičs
Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps-metropolīts
Varu teikt, ka viņa iepriekšējais atbalsts Latvijas klasiskās kultūras bagātināšanai un labdarībai ir bijis nozīmīgs. Esmu dzirdējis par ieguldījumu bērnu slimnīcā, kā arī par viņa atbalstu luterāņu baznīcas ēkas renovēšanai Jaunpiebalgā. Es domāju, ka viņš ir patiess, kad saka, ka Latvija ir viņa pagātnes senču zeme, kā arī dzimtas nākotnes mājas.
Mecenātisms ir tradīcija, kas bija pārtraukta padomju laikā un ir ļoti labi, ka tā pakāpeniski atjaunojas. Izglītība, kultūra un zinātne ir jomas, kurās nepieciešams papildus finansējums. Tādēļ tas ir ļoti pozitīvi, ka ir bagāti cilvēki, kuri dod savu ieguldījumu minētajās jomās.
Jānis Vanags
Rīgas un Latvijas arhibīskaps
Ar Pēteri Avena kungu esmu ticies divreiz.
Pirms daudziem gadiem sēdēju Jaunpiebalgas baznīcā, vēroju krāšņos, bet ļoti nolupušos sienu un griestu gleznojumus un domāju – kur mūsu senčiem bija prāts, ceļot tik greznu baznīcu? Kurš to spēs izremontēt? Likās bezcerīgi. Taču kādu dienu ar prieku varēju iesvētīt pilnīgi restaurēto dievnamu. Pateicoties vietējo ļaužu entuziasmam un Avena kunga ziedojumam, Piebalga un Latvija atguva šo Vidzemes pērli. Toreiz pat nezināju, kas ir Pēteris Avens, un pārmiju ar viņu tikai dažus vārdus. Mecenātu, kuri ar tādu vērienu atbalsta dievnamu atjaunošanu, nav bijis daudz. Varu ar pateicību pieminēt, piemēram, Gitu Mūrnieci Smiltenē vai Jāni Bormani Siguldā un Latvijai novēlēt, kaut tādu būtu vairāk.
Otra tikšanās bija pavisam negaidīta. Mūsu ģimenē interesējas par Latvijas porcelāna mākslu, tādēļ priecīgi posāmies uz izstādi Ogres muzejā. Tad nāca ziņa, ka izstādes nebūs, jo eksponāti pieder Avena kungam, bet pret viņu esot noteiktas ES sankcijas. Nevienas sankcijas neliedz izstādīt kolekciju, bet izstādes pretinieki uzsvēra, ka esot amorāli izstādīt “sankcionētai” personai piederošu mākslu. Neilgi pirms tam no citas izstādes Daugavpilī bija izņemti daži piedauzīgi priekšmeti. Par to izcēlās sašutuma vētra, ka pilnīgi un itin nekādu, pat ne morālu iemeslu dēļ nedrīkst cenzēt mākslu. Tur bija runa par dažiem apšaubāmiem artefaktiem, bet te tika cenzēta vesela izstāde ar īstu latviešu mākslu, kura citādi būtu Latvijai zudusi – lielākā daļa kolekcijas priekšmetu esot iegūti ārzemēs. Acīmredzot postmodernā morāle pēc vajadzības vadās no pilnīgi pretējiem principiem. Painteresējos pie draugiem Ogrē, vai būtu iespējams vismaz dabūt izstādes katalogu. Saņēmu pārsteidzošu atbildi, ka Avena kungs gribētu man to iedot personīgi. Es cītīgi sekoju līdzi notikumiem Krievijā un Ukrainā, tādēļ saruna man bija visai interesanta. Varbūt viņš pats reiz gribēs publiski pastāstīt kādas no atziņām, ko dzirdēju. Varu dalīties tikai ar to, ka, pametis Krieviju tūlīt pēc iebrukuma, savu nākotni Avena kungs saista ar Latviju, ka viņa ģimene turpina apgūt latviešu valodu un, ka vislabāk tas padodas dēlam. Viņš bija cerējis, ka Latvija viņu vairāk aizstāvēs.
Iespējams ka tās ir pateicības jūtas par Jaunpiebalgas baznīcu, varbūt mani ir iespaidojis kataloga ievadā lasāmais stāsts par Pētera Avena latviešu saknēm, kuru dēļ viņš sen interesējas par Latviju, kolekcionē tās mākslu un ir centies dažādi palīdzēt, taču mani nepatīkami pārsteidza veids, kā publiskā Latvija vērsās pret cilvēku, kuram ne tik sen piešķīra pilsonību un apbalvoja ar ordeni par īpašiem nopelniem Latvijas labā. Tagad to visu vajagot atņemt.
Esmu dzirdējis un lasījis par Avena kunga darbību Krievijā. Alekseja Navaļnija līdzstrādniece Ļubova Soboļa tai ir veltījusi vienu no izmeklēšanām. Viņas galvenais pārmetums bija tāds, ka Pēteris Avens savu unikālo stāvokli līdzās Borisam Jeļcinam ir izmantojis nevis, lai virzītu Krieviju īstas demokrātijas sliedēs, bet lai attīstītu savu biznesu. Pie varas nākot Putinam, viņš esot pieņēmis jaunos spēles noteikumus un saglabājis vietu varas tuvumā. To var dažādi vērtēt, taču visi šie fakti bija zināmi, kad Avena kungam piešķīra pilsonību un apbalvojumus. Nav nopietni teikt, ka tagad ir citādi, jo Putins ir citāds. Mēs vienmēr zinājām, kas ir Putins un par to brīdinājām partnerus Rietumos. Mainījies ir tas, ka Pēteris Avens ir prom no Krievijas uz visiem laikiem. Tādēļ man rodas jautājums, vai, ņemot nost ordeni un pilsonību, mēs nemēģinām vienkārši izlocīties no atbildības par saviem kādreiz pieņemtajiem lēmumiem? Tā nebūtu laba motivācija. Tā vietā vajadzētu rast atbildi uz jautājumu, ko uzdod Krievijas opozicionāri kā Mihails Hodorkovskis vai Garijs Kasparovs – kas cilvēkam jādara, lai varētu sākt dzīvi ārpus Krievijas? To vajadzētu formulēt nevis vienam gadījumam, bet kopumā. Tas būtu jādara neiekarstot, nosvērti, bez dusmām un objektīvi.
