Atjaunojot asinsriti. Inga Gaile “Piena ceļi” 0
Maigi meklējot īstos vārdus tam, ko es jūtu, izlasot Ingas Gailes pirmo stāstu krājumu (jo līdz šim ir bijusi tikai lielproza – romāns “Stikli” un detektīvromāns “Neredzamie”), saprotu, ka te nevar būt runa par jebkādiem asumiem.
Šī proza netiecas kādu sakaitināt, pat ja Ingas Gailes dzeja brīžiem šim kādam šķitusi kaitinoši spēcīga, skarot sociālas līdztiesības tēmas. Pat stāstu krājuma nosaukums – “Piena ceļi” – ir tik lādzīgs, atgādina par Gailes, nu jau pieredzējušas prozistes, statusu un atsaucas uz 2012. gadā Prozas lasījumos godalgoto stāstu, kurā 21. gadsimta reālisms latviešu lauku sētas vidū ievieto sievietes, nevis vīrieša izvēles.
Kāpēc Inga Gaile mēdz asociēties ar kaut ko asāku? Droši vien pie vainas ir viņas rīkotie sieviešu stendapi jeb stāvus uz skatuves esošo kultūras sieviešu (cilvēku) lasītie joki par asām tēmām, kurus pavada publikas sēdošās ovācijas.
Personīgā kūtruma atspulgā esam pieraduši, ka publiskām, aktīvām personībām ir tikai viena loma.
Savukārt Ingas Gailes daiļrade ir kļuvusi tik daudzpusīga, ka gandrīz vai jāsāk rakties neparastās, mūsdienu jaunos prātus skarošās tekstu un masu kultūras pretešķībās, lai atrastu formulu emocijām: jo iecietīgāki esam pret stagnējošā repera Ozola jaunajiem tekstiem, jo mierīgākiem un laimīgākiem mums jābūt par tādu prozu kā Ingas Gailes krājumā “Piena ceļi”.
“un tad ir rīts, ne jau kaut kāds tur rīts” . Inga Gaile, protams, ir progresīva rakstniece un tiecas pēc progresijas gan saturā, gan formā. Stāstu centrā ir sievietes attiecības ar pasauli, arī ar vīrieti un citiem cilvēkiem, tāpēc nozīmīga ir izvēle – palikt, ciest, ignorēt, nejust vai tomēr doties tur, kur sirds sauc.
Šis motīvs brīnišķīgi uzturēts un satur krājumu kopā (lai gan ne tikai tas, protams), turklāt sievietes bezbailība tiek tēlota drīzāk kā pārdabiskas spējas: saimnieces dēla bērnu zem krūts nes kalpones meita, bet viņa DODAS prom no nosodījuma; nomocītā režisora otrā asistente Mirū neiet modināt dzerošo aktieri pirms izrādes, viņa DODAS gulēt; aktiera pamestā mīļākā, neskatoties uz savu korpulenci, DODAS kļūt slavena; sieviete stāvoklī, neskatoties uz vīra dusmām, DODAS palīdzēt dzīves pabērniem; bībeliskā Sīmaņa sieva, neskatoties uz nāvi nesošo dzemdību briesmām, NODODAS kaislei utt. Redz, neesam vis gaidījuši, parasti jau ir sieviešu histērija, nevis aukstasinība izlemjot.
“kur pagātnes kadros kāds redzēja nākotni”. Un stāstā “Cilvēks vārdā upe” Inga Gaile ne tikai piebalso sociālajam jautājumam par to, vai ir vērts palīdzēt narkomānam/bomzim uz ielas, bet arī asprātīgi spēlējas ar vīriešu iecienīto konceptu “sievietei raksturīga spēcīga intuīcija”, jo stāsta varonei šī intuīcija kļuvusi par nedaudz ironisku pilsoniskuma superspēju.
Un tas ir kā skats nākotnē – it kā no pagātnes uz mums un cauri mums savās jaunajās, skaidrajās brillēs lūkojas kalpones meita stāstā “Piena ceļi”, lai gan par to pašu mātes doto naudu viņa varēja uztaisīt pilsētā abortu. Tomēr stāsts ir viltīgi labs (un arī slikts) ar to, ka laiks ir apjaušams, droši vien pirmās brīvvalsts gadi, ne padomija, lai gan dekorācijas ir nosacītas.
Domāju, ka ar krājuma titulstāstu būtu mierā pat Andrejs Upīts.
Viņš nebūtu ass arī pret postmodernistisko formu, kādu rakstniece izvēlas, jaucot laikus un atmiņas, miksējot iekšējo ar ārējo šeit un citur.
“atbildīga par visu saldo izvēli”. Daži aspekti gan neliek mierā – piemēram, vieglas aprises fantasmagoriskās detaļās stāstā par Mirū, kas padara tekstu grūtāk uztveramu (skaidrs, ka stāsts te ir kā teātra izrāde ar banketu beigās). Nešķiet pabeigts arī daudzsološais un maģiskais “Tauriņcilvēks”, vismaz citu stāstu starpā tam trūkst idejiska galapunkta.
Fascinējošs, bet pirmajā daļā diskutabls ir stāsts “Asinsrite”, lai gan mēs saprotam, kas ar to domāts – salīdzinoši jauns veids, kā izstāstīt vēsturi. Formas asinsrite Gailes prozā darbojas apbrīnojami drošsirdīgi, viņa šo procesu gatava atjaunot, īpaši būdama dzejniece, ar nemitīgu sparu un talantu. Iespējams, dažreiz dzejniece Inga Gaile nedaudz pamet episko Ingu Gaili, kas prot izstāstīt stāstu, nevis valodu un sajūtas.
“šādā pasaulē ir vieta ūdens sūkņiem, sālītiem gurķiem, kamīniem, / četrzvaigžņu konjakam, bārkšainām sedziņām, kotlešu pilnai bļodai,” rakstīja Inga Gaile 2005. gadā, un šīs rindas droši vien var attiecināt uz izdotās literatūras kopainu jebkurā laikaposmā. Šogad īsprozas rakstnieču uznāciens atbilst diezgan precīzi – te ir gan konjaks, gan kamīni, gan sālījumi, un Ingas Gailes “Piena ceļi” ir augstākajā no piedāvātajām kategorijām (izvēle – konjaks vai kamīns – subjektīva), lai gan romāns “Neredzamie” lika domāt, ka varbūt rakstniecei labāk turpināt ar lugām.
Nez kāpēc piena metaforas vietā rodas vēlme domāt labdabīgi par asinīm – par to, ka Inga Gaile, iespējams, vienīgā šogad piedāvājusi dabiskus līdzekļus īsprozas asinsrites atjaunošanai.
