Māris Zanders: Atjaunojas politiskā biodaudzveidība 0
Prognozēs par maijā gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām vairākums citzemju ekspertu, aprakstot partijas, lieto apzīmējumus “tradicionālās”, “esteblišmenta”, “pret-elites”, “populisti” un līdzīgi. Robežšķirtne šādā interpretācijā ir attieksme pret pierasto lietu kārtību, tā ir labi saprotama, bet vairumā gadījumu tā patiesībā vāji saistīta ar kādu puslīdz strukturētu uzskatu kopumu.
Protesta balsojums galvenokārt ir “pret” kaut ko, nevis “par”. No vienas puses, šādai situācijai nevajadzētu pārsteigt, jo bieži lasīts un dzirdēts, ka dzīvojam postideoloģiju laikmetā, kad dalījums “labējos” un “kreisajos” ir kļuvis, ja ne pavisam šķietams, tad vismaz atšķirīgs no klasiskā modeļa.
Galu galā Latvijā, visticamāk, būs valdība, kurā konservatīvie un liberāļi mēģinās sadzīvot.
No otras puses, ziņas par politisko ideoloģiju norietu, kā saka, var izrādīties nedaudz priekšlaicīgas.
Pērnā gada 24. decembrī “The New York Times” publicēja materiālu, kas bija veltīts balvai, kas tiek piešķirta labākajām t. s. garajām esejām konkrētajā gadā. “The New York Times” grūti nosaukt par konservatīvajām aprindām tuvu izdevumu, tomēr starp minētajām esejām ir “The New York Review of Books” publicētais teksts par “jaunajiem franču labējiem”. Diez vai Latvijas lasītājiem liksies interesants ar “jaunajiem franču labējiem” saistīto drukāto un interneta mediju uzskaitījums vai personāliju apraksti.
Būtiskais ir tas, ka runa ir par ideju un risinājumu meklējumu virzienu, kas atšķiras no pierastā priekšstata par to, kas Francijā ir “konservatīvie” – Nacionālā fronte, Marina Lepēna & Co –, par ASV nerunājot. Piemēram, “jaunie labējie” ļoti aktīvi iestājas par apkārtējās vides aizsardzību. Iespējams, nedaudz sentimentāli naivi – “prom no pilsētām, lai dzīvo bioloģiskā lauksaimniecība!” – tomēr svarīgi, ka vides nenoplicināšana ir viena no prioritātēm.
Tāpat nedaudz amizanta ir šo “jauno labējo” īstenotā kapitālisma kritika, iedvesmu meklējot te 19. gadsimta anarhista Prudona, agrīnā Marksa, te pašreizējā pāvesta Franciska izteikumos, tomēr, neraugoties uz šādu eklektiskumu, lielo korporāciju (pārliecīga ekonomikas koncentrācija), profesionālās karjeras kā dzīves piepildījuma kritērija u. c. šodienas elementu kritika ir skaidri formulēta un interesanta.
Jāuzsver, ka virkne šo “jauno konservatīvo” izvirzīto ideju man personīgi neliekas jēdzīgas – tieši tāpat kā “jauno kreiso” gadījumā.
Savukārt simpātiski liekas centieni atkāpties no personalizētas politikas, kas galvenokārt izpaužas kā oponentu nometni simbolizējošu personību gānīšana
(vieniem Tramps, citiem Soross utt.), tās vietā mēģinot formulēt, jā, zināmu ideoloģiju, lai cik šis jēdziens “griež ausīs”.
Ja politiskās debates fokusējas uz faktiski vienu divām tēmām, tas vienkārši ir garlaicīgi. Un neauglīgi. Kā piemēru te var minēt, teiksim, attieksmi pret migrāciju. Tas neapšaubāmi ir ļoti svarīgs jautājums, tomēr ir apnicīgi prognozējami, ko teiks atšķirīgo pozīciju aizstāvji; pateiks, kārtējo reizi apliecinās savu pozīciju un, kā saka, ar labi padarīta darba sajūtu uzskatīs politisko darba kārtību ar to arī par izsmeltu.
Ja paveramies uz Latvijas politiku, negrasos ironizēt par apgalvojumu, ka cilvēki esot balsojuši par “pārmaiņām” (seko šķendēšanās par to, ar ko tas beidzies, bet tā jau ir cita tēma). Lai būtu, ka par pārmaiņām. Bet ko mēs ar šo jēdzienu saprotam? Mans piedāvājums: pārmaiņas būtu arī tad, ja partijas ne tikai vai nu atkārtotu savus dažus “jājamzirdziņus”, vai formulētu vienu ideju; ja tradicionālā, atvainojos, ideju rasola vietā būtu saprotami formulētas vērtības un šo vērtību īstenošanai nepieciešamās rīcības.
Pārmaiņas būtu jau tad, ja mums būtu labējie, kas sevi patiešām apzinās kā labējos, un kreisie, kas tiešām attīsta kreiso ideju virzienu.
Biologi neļaus samelot – bioloģiskā daudzveidība nenozīmē kaut kādu Ēdenes dārzu, kur valda laime un saticība; tomēr tikai biodaudzveidība nodrošina konkrētās sistēmas dzīvotspēju. To arī novēlu mūsu politiskajai faunai un florai jaunajā gadā.
