Atjaunojamo resursu izmantošana enerģētikā jāveicina ar nodokļiem 0
Atjaunojamo resursu izmantošana un enerģijas taupīšana jāveicina ar ekonomiskajiem stimuliem, galvenokārt nodokļiem, ļaujot tirgus dalībniekiem pašiem atrast efektīvākos risinājumus, sacīja “DNB” bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš.
Viņš veltīja kritiskus vārdus līdz šim valsts sniegtajam atbalstam biogāzes stacijām. Viņaprāt, atbalsts, kas tiek sniegts biogāzes ražošanai un izmantošanai enerģētikā, ir liels, bet ieguvumi no šī procesa nav pietiekami, lai padarītu to interesantu no nodokļu maksātāja viedokļa.
Savukārt lauku apdzīvotības un nodarbinātības jautājums, pēc ekonomista domām, jārisina bez sākotnēja pieņēmuma, ka šis instruments noteikti ir biogāze, un vienlīdzīgi jāatbalsta visi risinājumi.
“Iepriekšējā desmitgadē lauksaimniecība bijusi stabilāk augošā nozare, un nešaubos, ka tā turpinās attīstīties. Lielākā daļa tradicionālo lauksaimniecības nozaru, ja tiek strādāts pietiekami profesionāli un pietiekami lielā mērogā, ir rentablas bez jebkāda valsts atbalsta vai ar pieejamo vispārējo, tehnoloģiski neitrālo atbalstu, kas ir platībmaksājumi. Līdz ar to lauku zemes izmantošanas veicināšanai nav nepieciešams veicināt ražošanu, kurai ir maz cerību sasniegt komerciālu rentabilitāti. Valsts atbalstu var novirzīt investīciju līdzfinansēšanai tradicionālajās lauksaimniecības nozarēs, lai veicinātu to attīstības procesu,” uzskata Strautiņš.
Komentējot argumentu, ka biogāzes staciju vajadzībām līdz šim neizmantoti lauki tiek apstādīti ar nepieciešamajām kultūrām un līdz ar to nestāv tukši, viņš pauda viedokli, ka šo kultūru izmantošana lielā mērā aizstāj citus lauksaimniecības zemes izmantošanas veidus, turklāt problēmai ir daudz efektīvāki risinājumi.
Viņš gan atzina: ja kāds var saražot biogāzi, no tās ražot siltumu un/vai ražot elektrību un ar to pelnīt, neprasot no elektrības lietotājiem un nodokļu maksātājiem atbalstu, kas viņus padara nabagākus, viņš to tikai apsveiktu.
Vaicāts par labākajiem atbalsta veidiem, ekonomists norādīja, ka oglekļa dioksīda jeb siltumnīcas efekta gāzu nodokļi maina dažādu tehnoloģisko risinājumu izmaksu attiecības un rodas pozitīva diskriminācija par labu atjaunojamajiem resursiem. Šī politika nav “tehnoloģiski specifiska”, un tā nav iejaukšanās tirgus dalībnieku izvēlēs starp dažādiem atjaunojamo energoresursu risinājumiem, kā arī izvēlē starp ražošanas un patēriņa puses risinājumiem.
“Pats svarīgākais – ir jātiek vaļā no idejas, ka valstij ir jānosaka, kādas tehnoloģijas tiks izmantotas enerģijas ražošanā. Tāpat kā valstij nav jānosaka, vai kokzāģētavu īpašnieki izmanto lentzāģus vai ripzāģus vai arī aviosabiedrības lido ar reaktīvajām vai propelleru lidmašīnām. Pret enerģētiku ir jāizturas kā pret normālu ekonomikas nozari, kāda tā dziļākajā būtībā arī ir,” vērtēja Strautiņš.
Pēc viņa domām, valstij ir jāpieņem lēmumi par enerģētikas infrastruktūru – pārvades līnijām, gāzes termināļiem, apgādes drošībai nozīmīgu elektrostaciju būvi un tamlīdzīgi, jo tas ir drošības jautājums, ar kuru tirgus netiks galā.
Patlaban biogāzes staciju projektu īpašnieki var pārdot elektrību sadales tīklam par paaugstinātu tarifu. Tas nereti arī ir šo projektu finansiālais pamats. Ekonomikas ministrija gan iecerējusi veikt izmaiņas atbalsta sniegšanā.
