Atjauno senatnīgu dzīvojamo māju, respektējot un izpētot tās vēsturi 1
Atis un Marika Riekstiņi no rīdziniekiem kļuvuši par lauku saimniekiem Raunas pagasta “Ķeveitos”, kur izveidota bioloģiskā saimniecība – viņi audzē aitas un dārza produkciju. Dzīve laukos, ko izvēlējušies savas pārliecības dēļ, paiet nerimtīgos darbos, vakarā nogurušiem iekrītot gultā.
Toties ir gandarījums, ka bērni var augt tīrā vidē un ģimenei ir pašaudzēta veselīga pārtika. Marika teic, ka ģimenes “Ķeveitu” ēras atskaites brīdi viegli atcerēties – vecākajai meitai Hertai, kura tikko nosvinēja savu astoto dzimšanas dienu, toreiz bija pusgadiņš.
Sajutuši savu vietu
Pēc sludinājuma atraduši tukšu, pamestu saimniecību, kuru kādas meitenes bija nopirkušas, izcirtušas apkārt esošos mežus un pēc tam pārdeva, jo nevēlējās te dzīvot. Taču Riekstiņi saskatīja šeit savu vietu, galvenais – ir tekoša upīte, tātad iespējams veidot arī dīķu sistēmu.
Tieši tas bija viens no mājas iegādes kritērijiem. Sētas zemākajā daļā, kur bijis bebra aizdambēts kūdras purvs, tagad izrakts liels dīķis. Riekstiņi to uzskata par savu vērtīgāko ieguldījumu “Ķeveitos”, jo visu vasaru tur peldas gan paši, gan arī pīles, turklāt var taču arī makšķerēt: dīķī aug karpas, līņi, zandarti, zuši un arī vēži.
Sākotnēji domājuši sev būvēt māju viena pakalna pašā augšā, no kurienes labi pārredzama apkārtnes skaistā ainava. Tas palicis kā nepiepildīts sapnis, jo ģimene aizvien dzīvo senatnīgajā guļbaļķu mājā, ko saveduši kārtībā pagaidu palikšanai.
Omulība un ērtība vesturiskajā un mūsdienīgajā
Cik bija iespējams, saglabāja ēkas daļas ar vēsturisko šarmu, taču nams ieguvis arī mūsdienīgas aprises un, galvenais, ir ērts un omulīgs.
Mājas vēstures izpētei daudz laika veltījis ģimenes galva Atis. Kamēr viņš uz galda kārto visas vēsturiskās fotoliecības, Marika rāda pie sienas senatnīgu glīta vīrieša fotogrāfiju, ko atraduši pie mājas sienas – aizkritušu aiz gultas, kas stāvēja nogruvušajā mājas daļā zem saglabājušās jumta pārkares (te bijusi dvīņu māja, kam otra daļa vairs nebija remontējama).
Vecās mājas “liecinieks”, kura vārds un izcelsme nav zināmi, nu turpina vērot “Ķeveitu” pārvērtības un ikdienas darbus saimniecībā. Kad māju nopirkuši, tajā neviens nebija dzīvojis vismaz 20 gadus, taču mēbeles bija saglabājušās, skapjos karājās mēteļi, izzagti bija tikai priekšmeti ar metālu daļām.
Atis rāda par mājas vēsturi izveidoto retrospekciju – vecākā fotogrāfija ir no 1954. gada, praktiski tādā pašā skatā Riekstiņu ģimene iegādājās “Ķeveitu” māju 2011. gadā. Pēc tam seko liecības dzīvojamās mājas un saimniecības ēku pārbūves posmiem un tagadējais veidols.
Pagalmā krūmu “džungļi”
Vispirms, braukādami šurp no Rīgas, attīrījuši pagalmu no krūmu džungļiem. Sagruvušā staļļa mūros tagad Atim izbūvēta darbnīca, kur viņš remontē tehniku, bet Marika mēdz iekārtot galdus filcēšanas nodarbībām, uz kurām sabrauc rokdarbnieces un tūristu interesentu grupas.
Mūri bija jāsaglābj kaut vai aiz cieņas pret cilvēkiem, kas šo saimniecību cēluši, uzskata Atis un ir sašutis par pilsētniekiem, kuri, atbraukuši uz laukiem, nozāģē visus vecos kokus, senos mūrus sagāž bedrēs, nolīdzina un virsū uzceļ bezgaumīgas vieglas konstrukcijas.
Par mūsdienu apbūves tendencēm Atis izsakās skarbi, citējot Zviedrijā dzīvojošo latviešu arhitektu Vari Bokalteru, kurš par Latvijas laukos vērotajām ēkām neizpratnē izsaucies, ka tā ir “čuru–kaku” arhitektūra – dzeltena māja un brūns jumts.
V. Bokalters Tehniskajā universitātē jaunajiem arhitektiem lasījis lekcijas, atceras Marika (viņa ir arhitekte). Atis uzskata: šāda arhitektūra lielākoties veidojas, kad laukos mājas būvē paši, diemžēl uzskatot, ka arhitekts nav vajadzīgs.
Ja cilvēkiem ir gaume un viņi piedomā pie tā, kā un kur dzīvo, tad arī krāsu izvēle ir gaumīga. Tiesa, iespējams, tas ir mūsdienu cilvēka uztveres fenomens, varbūt liecina par mums, kādi mēs esam un ka pēc padomju gadu drūmuma vēlamies siltos un saulainos toņus. Senākos laikos latviešiem šīs krāsas apbūvē gan nebija tik ļoti raksturīgas.
Senās vēstures liecības
Pētot savas mājas vēsturi, Riekstiņi noskaidrojuši, ka saimniecības nosaukums no sāmu valodas “ķeveits” jeb “ķevietis” nozīmē pavasaris. Kādā pagājušā gadsimta sākuma kartē, kur mājas bija pieņemts saukt saimnieku uzvārdos, ir atzīme “Ķevēns”, lai gan te neviens Ķevēns nav dzīvojis, tuvākais tāda uzvārda īpašnieks dzīvojis piecus kilometrus tālāk cauri mežam.
Atis nosaka, ka savas lielās aizņemtības dēļ diemžēl arhīvu materiālus vēl nav caurskatījis. Vēl senākās kartēs, kas datētas ar 1839. gadu, atzīmēts brangs ēku pudurītis ar nosaukumu Keweit, kas liecina, ka šī ir bijusi lielāka apdzīvotā vieta nekā netālā Rozes muiža.
Dzīvojamā māja un klēts mājasgrāmatā datēta ar 1870. gadu, bet redzams, ka ēka ir celta no veciem citās būvēs ņemtiem guļbaļķiem, kas vietām pat stiķēti.
Restaurējot esošo dzīvojamo ēku, kam valdošajiem vējiem un saulei pakļautā dienvidrietumu siena jau bija nopuvusi un nobrukusi arī starpsiena, saimnieki centās tomēr saglabāt un eksponēt kaut divas guļbaļķu sienas, kuras siltināja no iekšpuses (iepūšot ekovati).
Cik varēts, saglabātas arī vecās sijas, jumta spāres un stiprinātas visas konstrukcijas, vecais skurstenis gan bija noliecies un nebija glābjams, taču no tā dekoratīvajiem ķieģeļiem Atis uzmūrējis starpsienu – uz atsevišķiem ķieģeļiem lasāmi Raunas u. c. vārdi un padzisuši cipari.
Bijušais saplūst ar jauno
Vecā māja, kā var secināt, būvēta posmiem, cik nu rocība atļāvusi. Virtuvē kādreiz senie saimnieki droši vien vārījuši arī cūkām ēst, tāpēc bijis liels mitrums un baļķos bija iemeties ķirmis.
“Mūsu mūžam māja vēl kalpos, bet nezinām, vai ir izdevies ķirmi apturēt, ko centāmies izdarīt ar ķīmiju,” Atis spriež un atgādina, ka remontdarbos svarīgi pašam zināt, ko vēlas un kā to panākt, citādi meistari ar eiroremontu pieredzi radīs savu interpretāciju, neizprotot saimnieku gaumi un skatījumu uz vēsturiskajām vērtībām.
Piemēram, dēļus krāsojot ar otu vai rullīti, uzklāto krāsu pēc tam reizi divas pārbrauka ar platu saru otu, un atklāsies skaistā koka faktūra. Dzīvojamā māja bijusi dažādos līmeņos, kā tas redzams arī tagadējā veidolā, – virs pagraba, piemēram, veidots paaugstinājums, tikai nu jau tur vairs nav klona, bet dēļu klājs.
Agrākie grīdas dēļi vairs nebija lietojami, jo tie bija stāvējuši uz zemes, vecās lāgas bija nopuvušas. Pēc Ata pieredzes, restaurējot kādu vecu māju, grīdas daļā izņemta liekā zeme, ieklāts pergamīns, tad, atstājot 5–10 cm gaisa šķirkārtu, likts biezs akmens vates slānis, virs tā – dēļi. Pa šādu siltu koka grīdu meitas var staigāt basām kājām.
Marikai interesanti analizēt kādreizējo telpu plānojumu, viņa teic, ka mājai bijuši apbrīnojami daudz logu, tāpēc arī tajā ir gaišs. Visi logi saglabāti (tikai viena loga vietā ierīkotas stiklotas durvis), un mūsdienīgie plānie rāmji ļauj ieplūst vēl vairāk gaismai. Lievenīša un priekšnama vietā, kur kādreiz bijušas ieejas durvis, tagad ierādīta vieta dušai un tualetei.
Var apbrīnot veco meistaru pacietību
Mājas pamatakmeņi ir pamatīgi, tos vajadzējis vien nedaudz apbetonēt. Var vien apbrīnot veco meistaru pacietību un rūpīgo darbu, iekopjot mājas vietu, jo gadu desmitiem te krauti akmeņi, gaidot, lai tie nosēžas, un visbeidzot celta ēka.
Paplašinot saimniekošanu “Ķeveitos”, Riekstiņi piepirkuši vēl blakus esošās sētas būves, kurās neviens vairs nedzīvoja. Agrākie iemītnieki acīmredzot kādreiz centušies kaut ko remontēt, bet, kā saka Atis, īstā padomju garā. Dzīvojamā māja atradusies slīpi iebūvēta uzkalnā, un tai apkārt senāk bijuši izrakti grāvīši, pa kuriem notecēt no kalna plūstošajiem ūdeņiem.
Padomju laikos šī sistēma bija aizlaista, tāpēc ūdens nonāca ēkā – viss pirmais stāvs bija nopuvis. Tā vietā, lai nopuvušo apakšējo baļķu vietā liktu gāzbetonu, vajadzēja vien paņemt lāpstu un atrakt aizaugušos grāvīšus.
Māju nācies nojaukt, bet ēkas augšdaļas konstrukcijas zem jumta izrādījušās labā stāvoklī – tās sakrautas gaida savu izmantojumu, jo esošo dzīvojamo māju iecerēts paplašināt. Savukārt no viena simtgadīga dēļa Ata mūzikas grupas ģitārists iecerējis uztaisīt labu instrumentu.
