Anda Buševica: Atjauno mani 0
Interneta aizmetņi piedzima 20. gadsimta 60. gados, kad ASV Aizsardzības departaments ARPA izveidoja pirmo savstarpēji saistītu datoru tīklu ARPANET. Atšķirībā no ierastajiem pasta pakalpojumiem, kuros viens adresāts sūta ziņu citam, šai datorsistēmā ziņa tika sūtīta tīklā visiem adresātiem, bet decentralizācija nodrošināja to, ka, ja kāds tīkla posms tika bojāts liela mēroga militārā konfliktā, atlikušajiem tīkla datoriem joprojām būtu iespēja sazināties vienam ar otru.
Astoņdesmito gadu vidū aizsardzības jomas izgudroto sistēmu pārņēma zinātnieki, Nacionālais zinātnes fonds izveidoja NSFNET, lai ļautu universitātēm un pētniekiem sazināties vienam ar otru. Kad 90. gadu sākumā dators vairs neaizņēma pusi istabas un datora lietotāju skaits bija sasniedzis nepieciešamo skaitu, šo tehnoloģiju sāka piedāvāt ikdienišķām vajadzībām.
Gandrīz neticami, ka internets mūsu dzīvē ienācis tik nesen –
šķirojot vecas avīzes, uzdūros Latvijā vēl 90. gadu vidū publicētam sludinājumam, kurā apmaksātā reklāmas laukumā plašām masām tika skaidrots, kas internets par zvēru.
Interneta vēsture jau ir uzrakstīta, bet kādas izmaiņas tas veicis mūsu prātos, pasaules uztverē, dzīvesveidā, domāju, vēl neesam aptvēruši, un tā šobrīd ir aktuāla tēma gan dzejā, gan kino, gan arī Latvijas teātros.
Internetžurnāla “Satori” pašreizējais galvenais redaktors Henriks Eliass Zēgners 2017. gadā tapušo savas paaudzes manifestu “Mēs esam izlepusi paaudze” sāk ar datora ekrānu: “Es esmu redzējis/ savas paaudzes/ spožākos prātus/ Vientuļi mirdzam datora ekrānos piecos no /rīta/ Dzērumā rakstot atvadu vēstules simt/ četrdesmit simbolu garumā / No rīta paģirās dzēšot ārā savus/ aristokrātiskos profilus/ un aizslaukot vējā visus ģeniālo dzejoļu failus…”
Nupat iznācis jaunās paaudzes dzejnieces Ingas Pizānes otrais dzejas krājums “Siena, ko nosiltināt”: “Atjauno mani – / tev ir pieejama /novecojusi/manis versija./ Pameklē iestatījumus/ atjauno manuāli. ”
Un vēl: “Mēs izdzēšam bildes, kurās sev nepatīkam, / bet, kurās patīkam, paturam,/ laupot atmiņām objektivitāti,/ kļūstot par iedomātu sevis versiju.”
Internets joprojām ir lakmusa papīrītis demokrātijai.
Viens no pēdējā laika nozīmīgākajiem Latvijas kultūras notikumiem man joprojām šķiet režisora Kirila Serebreņņikova izrādes “Outside” pasaules turnejas sākums Rīgā. Tas ir stāsts par krievu režisoru un ķīniešu fotogrāfu, internetam abu dzīvē ir izšķiroša nozīme.
Iespēja globālajā tīklā izstādīt savus darbus nodrošina mākslinieka radošo brīvību, pat ja fiziski viņš tiek turēts mājas arestā vai varas nosodījuma izraisītās šaubās izdara pašnāvību.
Bārbalas Simsones sastādītajā krājumā “Latviešu šausmu stāsti” ir brīnišķīgs Ievas Melgalves stāsts par nākotnes pasauli, kurā potenciālie noziedznieki tiek izskaitļoti pēc viņu izmantotajiem atslēgvārdiem interneta pārlūkā. Rakstniekiem tiek izsniegta īpaša atļauja, kas līdzīgs padomjlaikā zinātniekiem izsniegtajai privilēģijai piekļūt specfondiem.
Liepājas teātrī tapusi jauna dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces, mākslinieku Kristas un Reiņa Dzudzilo un režisora Dmitrija Petrenko izrāde “Vienaldzības gadsimts”.
Kā ar teātra spēles paņēmieniem attēlot to, kas notiek tīmekļa čatā,
kā parādīt brīdi, kad kāds pieslēdzas, atslēdzas, emocionālu reakciju pēc pārāk atklātas frāzes? Šai izrādē aktieriem nav iespējas runāt dialogus, skatīties acīs, pieskarties sarunbiedram, kā tas darīts uz teātra skatuves gadsimtiem ilgi. Un tomēr sarunas notiek, emociju netrūkst arī šai jaunajā vidē.
Nedrīkst aizmirst arī kaut kur dzirdētās baumas, ka dators tevi spēj noklausīties, ka globālajā tīmeklī sūtīta fotogrāfija tajā riņķos mūžīgi, bet jebkura privāta saruna internetā kļūst par daļu no lielā tīkla. Jaunā Rīgas teātra izrādē “Bītlu jaunais albums” mākslīgais intelekts eleganti un bez grūtībām izkonkurē cilvēku rasi.
Mainoties tūkstošgadēm, presē veiktajās aptaujās internets tika izcelts kā nozīmīgākais 20. gadsimta izskaņas izgudrojums, kas uzdeva kamertoni 21. gadsimtam. Mākslas uzdevums tagad ir apjēgt – kā tas mainījis cilvēci?
