Atis Klimovičs: Baltijai nevajadzētu dzīvot ilūzijās, ka ar Krieviju iespējama normāla sadzīvošana 10
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Diezin vai Polijas premjeram un prezidentam mazāk citu galvassāpju un risināmu problēmu kā amata brāļiem Latvijā, tomēr viņi aktīvi uzrunā lielāko miera nodrošinātāju Eiropā jeb ASV, aicinot palielināt amerikāņu karavīru skaitu Polijā.
Tur politiskajā elitē valda vienprātība, ka jaunajos drošības apstākļos nepieciešams sevišķu uzmanību pievērst valsts aizsardzībai.
Tas, ko Latvijā nav aptvērusi viena otra opozīcijas partija, Varšavā, šķiet, ir labi saprotams – ko citu vajadzētu secināt, ja Krievijas militārajās mācībās tiek izspēlēts teorētisks kodoltrieciens Polijas galvaspilsētai?
Tik to, ka tas ir nopietni. Polijā nav jāatgādina 1944. gada vasara, kad krievu tanki apstājās pie Vislas, ļaujot vāciešiem sakaut Varšavas sacelšanās dalībniekus un sagraut pilsētu.
Tagad kodolieroču lietošana Maskavā nostiprināta juridiski un preventīva trieciena izdarīšanai ieganstu nav problemātiski piemeklēt. Par tādu, piemēram, var uzskatīt jebkādu darbību citās valstīs, kuras Kremlis uzskatītu par apdraudējumu sev.
Tā – ļoti vienkārši, un, kā raksta dažs demokrātiski noskaņots krievu autors un ukraiņu analītiķi, pirmās šajā apdraudēto valstu sarakstā minamas Ukraina, Baltijas valstis un Somija.
Pastāv uzskats, ka šādā veidā Putins vienīgi kārtējo reizi cenšas papildus iebiedēt savas nelielās kaimiņvalstis, tomēr reāli šādi rīkoties neesot spējīgs.
Pastāvot liela varbūtība, ka šādā gadījumā Krievija saņemtu atbildes kodoltriecienu no ASV. Šādas pārdomas ļauj saprast poļu paaugstināto interesi par lielāku ASV armijas kontingentu, pievienojot to Polijā jau izvietotajiem 5000 amerikāņu karavīru.
Papildu ārzemju, bet visvēlamāk amerikāņu, karavīru izvietošana valstī nav vienkāršs un lēts pasākums.
Tādam jaunam kontingentam Latvijā nepieciešama izmitināšana un plaša infrastruktūra, arī pārdomāta iekļaušanās vietējā aizsardzībā.
Nav šaubu, ka alianses dalībvalstu karavīru klātbūtne ir spēcīgs signāls, kas piešķir papildu možumu un vēlmi attīstīties mūsu pašu armijai.
Tomēr, kā var spriest no Latvijas aizsardzības sektora beidzamajā laikā publiskotajiem paziņojumiem, par svarīgāko akcentu vispirms atzīta mūsu valsts un tās sabiedrības vēlēšanās sevi aizstāvēt.
Atzinīgi vērtējama skaidrība, un tā ir vienkārša – “nepatikšanu” gadījumā Latvija aizstāvēsies. Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons uzsvēris, ka varam rēķināties ar sabiedroto atbalstu, taču sevi vispirms jāaizstāv pašiem.
Saprotama apņemšanās neatkārtot vēsturisko 1940. gada nepretošanās kļūdu.
Laiki mainījušies, Baltijai turpmāk nevajadzētu dzīvot ilūzijās, ka ar Krieviju iespējama normāla sadzīvošana. Jāpiekrīt vēsturnieka Arta Buka teiktajam, ka no vēstures neviens nemācās.
Ja tā nebūtu, Rietumi un arī mēs, kā raksta vēsturnieks žurnālā “Domuzīme”, būtu ielāgojuši kādus 500 gadus vecu tradīciju, ka ar Krieviju nav iespējams izveidot normālas attiecības.
To vislabāk sapratuši ukraiņi, kas beidzamajos sešos gados pratuši atjaunot bojāejošu armiju un tagad neredz nekādas iespējas neatkarības saglabāšanai bez spēcīgas armijas.
2014. gadā vaicāju fronti redzējušam ukraiņu karavīram, cik liela nozīme ir tehnikai un tankiem.
Viņš atbildēja tā: “Tanciņš ir nenovērtējams spēks un palīgs!” Zīme Latvijai – ceļš uz bruņutehnikas iegādi armijai un zemessardzei ir būtiski nepieciešams.
